Kādas atziņas esi ieguvis pirmajā studiju gadā Amerikā?
Bija grūti, bet tā man bija jauna pieredze. Bija arī interesanti, un paguvu jau pierast. Nevarētu teikt arī, ka bija ļoti sarežģīti, jo sadraudzējos ar vienu latvieti, kas man daudz palīdzēja visās jomās. Viņš gan aizbrauca, bet es zinu, ka uz manu Arizonas Universitāti brauks viena latviešu basketboliste Māra Mote, tā ka man nebūs garlaicīgi.
Kā latviešu vieglatlēts var nokļūt ASV universitātē? Konkrētās skolas pārstāvis uzrunā sportistu, vai arī ir otrādi – pašam jāmeklē studiju iespējas?
Parasti Eiropas labākajiem jaunajiem vieglatlētiem universitātes treneri raksta un piedāvā stipendiju studijām augstskolā. Man tā nebija. Mani uzrunāja Latvijā pazīstams treneris Viktors Lācis. Viņš teica: klausies, Maksim, tev ir diezgan labi rezultāti – vai tu negribētu braukt studēt uz Ameriku? Sākumā es par to neaizdomājos, bet pēc tam atbildēju apstiprinoši, ka varētu pamēģināt. Viktors bija aprunājies ar viņam zināmu treneri Fredu Hārveju Arizonas Universitātē. Viņš bija mani pavērojis un atbildējis: lai Maksims brauc! Viņi bija gatavi man maksāt pilnu stipendiju.
Kāpēc Viktors Lācis nepiedāvāja braukt studēt uz Vičitas Universitāti, kur viņš pats mācījās un pirms Viktora taciņu uz ASV augstskolu jau bija ieminis Einārs Tupurītis?
Tur ir cits stāsts. Arizonas Universitātes treneris specializējas 400 metru barjerskrēju trenēšanā. Pie viņa trenējās divas meitenes, kuras ir pasaules līmenī, tāpēc arī Viktors gribēja, lai es braucu uz Arizonu.
Pateicības vietā tu esi izvirzījis mērķi labot Viktora Lāča Latvijas rekordu 400 metru barjerskrējienā...
Jā, viņš gan baidās, gan arī cer, ka es noskriešu par viņu ātrāk. Kad mēs runājamies, tad viņš mēdz pavaicāt – Maksim, kad būs Latvijas rekords? Es jau saprotu, ka viņam tas kaut kādā ziņā nebūs patīkami, jo Viktoram tas ir vienīgais Latvijas rekords. Bet es nedomāju arī, ka viņš būs ļoti skumīgs, jo mums ir labas attiecības.
Kāpēc par savu disciplīnu izvēlējies 400 metru barjerskriešanu, kas ir viena no grūtākajām vieglatlētikā?
Liepājā man bija treneri, kuri pārsvarā trenēja 400 metru barjerskrējējus, tāpēc arī es izdomāju... Patiesībā gan es neko neizdomāju. Viņi pateica: tu esi garš, tāpēc skriesi 400 metru distanci ar barjerām. Tā arī viss sākās. Bet piekrītu, ka šī ir viena no grūtākajām vieglatlētikas disciplīnām. No otras puses, kur es vēl varētu mēģināt kaut ko sasniegt? 100 vai 200 metru skrējienā? Tajās distancēs dominē skrējēji, kuri ir fiziski spēcīgāki par baltajiem. 800 metru distancē atkal tumšādainie ir fiziski izturīgāki. Vajadzēja meklēt tehnisku piesitienu, tāpēc arī izvēlējos 400 metru distanci ar barjerām. Tiesa, 2018. un 2019. gada sezonā 400 metru barjerskriešanā ir ļoti augstvērtīgi rezultāti, bet ko man tagad darīt – tamdēļ kaut ko mainīt un meklēt iespējas startēt citā discipīnā?
Aiz okeāna ir labāki treniņu apstākļi?
Amerikā man nepatīk sacensību plāns, pēc kura man ir jāstartē bez pārtraukuma no janvāra līdz jūlija beigām vai pat augustam. Latvijā ir ziemas un vasaras sezona. Marta sākumā beidzas ziemas sezona, bet maija beigās parasti sākas vasaras sacensību cikls. Kalifornijā un Arizonā visu laiku ir silts. Pēdējie ziemas starti parasti ir martā, un pēc pāris nedēļām mēs jau skrienam ārā. Cilvēks nevar visu laiku skriet uz maksimumu. Nav taču iespējams katru nedēļas nogali labot personisko rekordu!
Lauras Ikaunieces treneris Andrejs Nazarovs intervijā Dienai pirms gada izteicās, ka vieglatlētikas daudzcīņnieki, iespējams, nākotnē nopietni gatavosies tikai vienam startam sezonā. Cik startu sezonā optimāli būtu 400 metru barjerskrējējiem?
Ar Latvijas treneri mēs parasti centāmies visu izplānot tā, lai labākā kondīcija būtu uz sezonas galvenajām sacensībām. Šosezon visu treniņu procesu pakārtojām Eiropas U-23 čempionātam Zviedrijā. Gribējās iegūt medaļu, bet pēc atbraukšanas no Amerikas saslimu, un sanāca... Īstenībā jau nesanāca. Pēc Amerikas es biju nekāds, un pat negribējās trenēties. Es īsti nezināju, kāda ir kondīcija, bet ar treneri centāmies to uzturēt.
Kad atbrauci no Amerikas?
Jūnija vidū, jo mēneša sākumā bija vēl galvenās sacensības – ASV studentu čempionāts. Pēc atbraukšanas izlaidu Baltijas čempionātu, jo tajā tiešām nebiju gatavs startēt. Nākamgad atkal būs sarežģīti. Atbraukšu aptuveni tajā pašā laikā, un pēc mēneša jau būs olimpiskās spēles. Vajadzēs visu ļoti gudri saplānot, jo pirms tam būs arī Latvijas olimpiāde, kur man būs jāstartē par Liepāju.
Tev ir saistības pret Liepāju?
Es esmu piedzimis Liepājā un desmit gadu pārstāvēju Liepājas sporta spēļu skolu. Tagad vairs neesmu sporta spēļu skolā, bet sacensībās Latvijā turpinu pārstāvēt Liepāju. Šeit esmu piedzimis, te ir manas mājas un Liepāja arī turpina mani atbalstīt.
Manēžu Liepājā uzbūvēja, kad biji jau devies uz Ameriku?
Jā, es jau biju aizbraucis. Es vienmēr trenējos ārā. Līdzās autostāvvietai bija sarkanais celiņš. Tur arī skrēju.
Arī ziemā?
Kaut kur taču man vajadzēja skriet garākus gabalus!
Arī mīnus 15 un 20 grādu salā?
Bet ko man bija darīt? Lai varētu izturēt, smērēju sildinošās smēres. Pa retam izbraucām uz treniņnometnēm Igaunijā. Rīgā jau arī nav piemērotas manēžas treniņiem ziemā.
Esi no Liepājas, bet pēdējos gadus Latvijā trenējies pie Balvu trenera Viktora Beļikova...
Pirms trim gadiem mani Liepājas treneri Vjačeslavs un Marina Aloncevi aizbrauca uz Krieviju. Es biju izvēles priekšā. Vienu gadu trenējos pie Vjačeslava Goļinska. Aizbraucu uz treniņnometni Spānijā, un tur man ļoti iepatikās sadarbība ar Viktoru Beļikovu. Ar Goļinski mēs netradām kopvalodu. Es viņam treniņos prasīja, kāpēc jādara konkrētais vingrinājums, bet konkrētu atbildi nesaņēmu. Viņš tikai teica, ka vajagot trenerim ticēt. Mani šāda pieeja neapmierināja. Es gribēju visu zināt, un tādēļ arī mūsu sadarbība ar Goļinski beidzās.
Kā iespējams trenēties, ja treneris ir Balvos, bet sportists Liepājā?
Viņš man katru dienu sūtīja treniņu plānu. Es visu izpildīju un pēc treniņa viņam zvanīju, lai pastāstītu, kā man veicies. Tā katru dienu un gandrīz divu gadu garumā.
Trenējies vienatnē?
Jā, man līdzās neviena nebija. Visu darīju viens pats. Es gribēju sasniegt labu rezultātu, tāpēc nebija citas izvēles.
Tas nozīmē, ka esi ļoti apzinīgs un arī skolā ir labas atzīmes?
Par skolu tā īsti nevarētu teikt, lai gan mācos es labi, bet izcilnieks neesmu.
Pēc aizbraukšanas uz Ameriku nokļuvi sportistu grupā un trenēties jau kļuva vieglāk?
Šajā ziņā man pat varbūt kļuva grūtāk. Es turpināju trenēties tikpat apzinīgi, bet tur cilvēkiem ir savādāka pieeja. Viņi trenēšanos uzskata par hobiju, nevis profesionālu nodarbošanos. Iespējams, tāpēc pilnībā viss Amerikā nesanāca.
Sadarbība ar treneri Beļikovu turpinās?
Jā, mēs sazvanāmies pāris reižu nedēļā. Kad esmu Latvijā, trenējos pie Beļikova, savukārt, kad esmu Amerikā, man ir turienes treneris.
Ziemas periodā Hārvejs izstrādā treniņu plānus?
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 26. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
to es saprotu