Sezonas mērķis jau ir sasniegts?
Iepriekš katru gadu ar treneri plānojām aizmest 80 metrus. Vienu reizi tas bija izdarīts, bet pēdējos divus gadus līdz šai robežai nebiju aizsniedzies. Tāpēc sezonas pirmais uzdevums bija aizmest vismaz 80 metrus, lai visiem parādītu, ka nekur neesmu pazudis. Nekādā gadījumā nebija tā, ka mēs būtu gatavojušies mest 83 metrus vai ieņemt kādu vietu topa rangā. Man bija traumiņas, trenēties īsti nebija kur, pats arī jau vairs nesapratu, kas notiek, bet klusībā turpinājām savā nodabā kārtīgi trenēties un sasniedzām, ko gribējām. Eiropas čempionāts man tagad jau būs kā bonuss, kā ļoti laba pieredze.
Esot bijuši divi galvenie iemesli, kāpēc pāris gadu neizdevās sasniegt 80 metru atzīmi. Viens no iemesliem – trauma, otrs – Murjāņos nebija manēžas...
Jā, man bija muguras diska protrūzija, kas ir gandrīz vai diska trūce, un potītei arī bija norautas divas saites. Tas viss bija tikai tāpēc, ka nebija pienācīgu treniņu apstākļu. Pagājušā sezona būtībā tika norakstīta. Traumu guvu martā, bet marts un aprīlis ir laiks, kad Spānijā parasti nopietni gatavojāmies sezonai. Tas bija viens liels murgs. Parasti nometnē izdarām lielāko darbu, pērn visi mani treniņu biedri kārtīgi trenējās, bet es sēdēju malā, jo neko nevarēju darīt. Man tā sāpēja, ka nevarēju ne paskriet, ne palēkt. Tā arī man gads pagāja, piestaigājot pie ārstiem un pirms mačiem lietojot pretsāpju līdzekļus. Tā jau vairs nebija normāla šķēpa mešana.
Kā materiālajā ziņā izdzīvoji pēdējos pāris gadus, jo Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) atbalstu saņēmi tikai vienu gadu pēc pasaules junioru čempiona titula izcīnīšanas?
Par laimi, biju tālredzīgs un jau pašā sākumā atvēru krājkontu. Nepirku mašīnu vai vēl kaut ko lielu, bet iekrāju naudu, lai man būtu, par ko dzīvot un trenēties gadījumā, ja atbalstu vairs nesaņemšu. Protams, varēju iet strādāt, bet tad sportam būtu jāatmet ar roku. Papildus vēl ieguvu atsaucīgus cilvēkus, kas man deva iespēju turpināt trenēties. Arī patlaban man ir cilvēks, kurš mani materiāli atbalsta.
Pirms četriem gadiem iestājies Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet turpināji dzīvot un trenēties Murjāņos?
Tas ir vēl viens smags stāsts. Mācīties man nekad nav paticis. Ja es to daru, tad tikai nopietni. Sports man vienmēr ir bijis sirdij, bet par skolu arī bija jādomā. Pagājušajā gadā reizēm man nedēļā bija 15 treniņi. Ja vēl ņem vērā, ka trenējos piecas dienas nedēļā, tad dienā sanāca trīs treniņi pa divām stundām. Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā ir daudz praktisko nodarbību, bet man nekad nav paticis "sačkot". Vienmēr visu gribu izdarīt, kā pienākas. Es arī LSPA nodarbības uztvēru kā treniņu, jo bija sava veida slodze. Papildus tam vēl tajā laikā braucu uz fizioterapiju Mārupē.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 6. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!