Izlases hokejists Zīle: šogad iegūtās emocijas vajag turēt sev tuvu un nekad neaizmirst

Aizsargu Zīli droši var saukt par šī brīža Latvijas izlases dzelzs vīru, kaut viņam pašam šāds salīdzinājums nepatīk, jo dzelzs vīrs Latvijas hokejā uz visiem laikiem paliks tikai viens. Tomēr fakti runā paši par sevi: jau pasaules čempionāta pirmajā spēlē viņam ar elkoni uzsita pa kaklu, kas radīja problēmas ar balseni un tā piepampa, bet pēc tam ikviens skatītājs aizturēja elpu gan brīdī, kad spēlē pret Šveici viņš bloķēja metienu ar seju, gan cīņā ar Slovēniju pēc satriekšanās ar Rūdolfu Balceru.

“Pēc trieciena ar Rūdolfu viss bija kārtībā, es redzēju, ka būs slikti un esmu mazliet smagāks par viņu. Automātiski atslābinājos, un mēs abi kā makaroni saskrējāmies. Pēc metiena bija bailīgi, jo man žoklis divas reizes jau bijis lauzts trijās vietās. Joprojām žoklī stāv seši metāli, domāju, ka šoreiz tas deva aizsardzību, lai nesalūztu vēlreiz. Citādi atlikušo čempionātu vajadzētu izlaist. Katru reizi, kad dabūju pa seju, iekšējā baiļu sajūta sakāpinās. Uzreiz arī seja notirpst. Lai gan trieciens nav liels un sāpīgs, tomēr tas ir jūtams,” stāsta Zīle un atklāj, ka, ja vadošie snaiperi pēc treniņiem pilnveido savas metiena dotības, viņš meklē līnijas, kur katrā konkrētajā hallē metieni lidos, lai tos varētu nobloķēt. “No malas varbūt izskatās, ko viņš bez vārtsarga formas mēģina izdarīt. Es pat nezinu, no kurienes tas nācis. Tehnika man nekad nav bijusi līmenī, lai varētu apspēlēt trīs cilvēkus un iemestu golu. Tev jāsaprot, ka šajā esmu labs, un pie tā jāstrādā. Ja man nebūtu spēle aizsardzībā, es neko nebūtu sasniedzis.”

Atceroties šī gada nozīmīgāko notikumu, kad Latvijas izlase pirmoreiz tika pie pasaules čempionāta godalgām, Zīle saka, ka cenšas pagātni un emocijas ikdienā nolikt malā, lai visu laiku neatrastos eiforijā, kā arī mēģina iegūt jaunas emocijas, jo tās tomēr ir spēcīgākas par vecajām. Tomēr tāpat pēc neveiksmīgām spēlēm aizsargs atceras šajā pavasarī piedzīvoto, lai saprastu, ka var. “Kā cilvēki par mums fanoja! Ko tik viņi nedarīja, kā visi uz Tamperi brauca, kad tikām pusfinālā. Cits ar kuģi vai auto, cits lidoja. Fani ļoti daudz ziedojās mūsu labā, bet mēs viņiem pretī devām laimes sajūtu. Tas vienoja Latvijas tautu. Pie Brīvības pieminekļa, izkāpjot no autobusa, dažs bija apraudājies, dažs smējās. Sajūtas, kuras vajag turēt sev tuvu un nekad neaizmirst,” saka spēlētājs.

Kristaps Zīle ir viens no ļoti retajiem Latvijas hokejistiem, kurš leģionāru gaitās pirmoreiz devās vien 24 gadu vecumā, kad beidza pastāvēt Latvijas lielklubs Rīgas “Dinamo”. Spēlētājs intervijā atklāj, ka savulaik viņš gan bijis tuvu draftēšanai Kanādas junioru līgā, gan saņēmis arī piedāvājumu slēgt līgumu ar Amerikas Hokeja līgas (AHL) vienību. Tagad aizsargs otro sezonu pēc kārtas spēlē vienībā “Litvinov”, kas ar 47 punktiem 28 spēlēs šobrīd ieņem piekto vietu Čehijas čempionāta kopvērtējumā. Zīle, kuram 24. decembrī būs 26. dzimšanas diena, ir tās pirmā pāra aizsargs.

Plašu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze decembra numurā.