Herbert, dod padomu pārējiem hokejistiem – kā ir iespējams noturēties vienā klubā divpadsmit gadus un desmit no tiem būt kapteiņa amatā. Šķiet, ar labu spēli un sapelnītiem punktiem vien nepietiek?
Punkti un labs sniegums ir nepieciešams, jo bez tiem nekādi neizdosies ilgi uzkavēties vienā klubā. Vēl ir jābūt nopietnam pamatam no abām pusēm – lai komanda būtu ieinteresēta paturēt spēlētāju un lai hokejists gribētu šajā komandā spēlēt. Pirmkārt, ir jāpierāda, ka esi vērtīgs spēlētājs. Tikai tā vari kļūt par kapteini un tikai tā vari iegūt komandā respektu. Jābūt pozitīvam vērtējumam, ja kāds no vadības interesējas, kas viņš ir par cilvēku. Otrkārt, pašam ir jāsaprot, kādi ir plusi komandai, kurā es vēlētos spēlēt un palikt uz ilgāku laiku. Svarīgs ir spēles laiks. Skaidrs, ka es nepaliktu komandā divpadsmit gadu, ja man nedotu pietiekamu spēles laiku. Neviens tad nepaliktu! Treškārt, kādas ir attiecības ar komandas treneri, lai nesāktos kašķis. Beigās man sanāca kašķis ar treneri.
Cik trenerus Krēfeldē pārdzīvoji?
Septiņus un viens no viņiem bija piecus gadus pēc kārtas. Pārlieku gan nevajag satraukties par vietu komandā. Ja esi gana labs spēlētājs, tad tev atradīs vietu kādā citā klubā.
Vai nav svarīga arī prasme komunicēt ar komandas vadību un līdzjutējiem?
Tas ir ļoti būtisks punkts, jo fani Vācijā ļoti daudz ko var ietekmēt. Ja iegūsti fanus savā pusē, tas ir liels pluss. Te ir patiešām uzticami fani, kuri regulāri nāk uz spēlēm un tribīnēs dzied, bet, ja viņi nav apmierināti ar kāda spēlētāja sniegumu, tad viņi to arī pateiks. Nodos vēstījumu ar mediju starpniecību, atnesīs uz arēnu plakātu vai arī izsvilps. Te nav tikai atsevišķi fani, bet ir izveidojušās grupas, kurām ir vadītāji. Viņi iet runāt ar medijiem un kluba vadību, izsakot savu redzējumu par komandas un spēlētāju sniegumu.
Kā var iegūt fanus savā pusē?
Ar labu spēli, ar attieksmi. Ja arī fani izsvilpj, ir jāsaka viņiem paldies, ka bija atnākuši uz spēli. Jābūt pozitīvi noskaņotam. Saprotams, dažreiz pacietības mērs var pārtrūkt, ja tevi visu laiku, kā saka, dušī. Tad ir jānolaižas uz zemes un viss jāapdomā. Tad ir arī reizes, kad gribas mest visu pie malas. Gribas kliegt: "Jūs man visi esat apnikuši. Ejiet taču jūs visi… Lieciet mani mierā!" Bet nedrīkst tā darīt.
Cik bieži divpadsmit gadu laikā ir bijusi vēlme pasūtīt visus vienu māju tālāk?
Redz, ir jāņem arī vērā, kādā vecumā uznāk, tā teikt, melnie. Ja 29 gadu vecumā, tad okei – maini klubu, ja patiešām ir slikti. Ja 37 gadu vecumā, tad tomēr labāk apdomā, ko dari. Ja gribas vēl spēlēt, tad reizēm labāk ir nomierināties un paklusēt.
Kā beidzās konflikts ar vienu no treneriem Krēfeldē?
Man ar viņu bija kašķis vairākkārt. Ar to pašu Riku Aduono, kurš tagad atnāca atpakaļ trenēt komandu. Pirms divām sezonām viņš bija piekto gadu pēc kārtas treneris. Mums spēle negāja, un tajā gadā tas bija ārprāts, ko viņš darīja – es neko tādu vēl nebiju redzējis! Es vienmēr izteicu savas domas, mēs bijām pēdējā vietā un viņu izmeta no komandas. Aizpagājušajā sezonā atnāca jauns treneris, ar viņu pagarināja saistības, bet sezonas sākums mums neizdevās un kas notika… Viņu atlaida un paņēma vietā to pašu duraku, ar kuru man bija kašķis. Tā bija nesaprotama rīcība no vadības puses. Es gan zināju, ka tā var notikt, jo kluba īpašniekam Aduono ir labs čoms.
Šī trenera atnākšana bija viens no iemesliem, kāpēc beidzi spēlētāja karjeru?
Tā var teikt, lai gan pašam arī bija sajūta, ka karjera iet uz beigām. Mazinājās ne tikai enerģija un ātrums, bet arī vissvarīgākais – griba spēlēt. Tikai tagad es ļoti izprotu teicienu, ko biju dzirdējis no viena cilvēka. Viņš teica: ja tu priecājies par aizvadīto spēli, nevis to, kas tikai vēl būs, tad tu vairs neesi vajadzīgs hokejam. Kad spēlē hokeju, tad tev ir vēlēšanās to darīt vēl un vēl. Tu jau gaidi nākamo spēli, kad varēsi atkal gūt vārtus un izjust uzvaras garšu. Man bija sajūta – paldies Dievam, ka šī spēle ir beigusies un cik tad vēl ir atlikušas. Tas teiciens pilnībā bija par mani. Es sapratu, ka karjera ir arī jābeidz.
Pirmo reizi pārņēma tāda sajūta, jo hokejā tomēr esi no mazotnes. Rīgas Dinamo spēlēja tēvs Haralds un onkulis Edmunds. Visu laiku, šķiet, tev apkārt bija hokejs?
Jā, bet man vienmēr bija dzirkstelīte, vienmēr gribējās spēlēt. Tās sajūtas nevar aprakstīt, kādas pārņem pēc izcīnītas uzvaras un iemestas ripas. Arī komentējot pasaules čempionāta spēles, man sajūtas ir fenomenālas, redzot, kā tiek gūti vārti. Es jūtu līdzi komandai un jūtos kā daļa no komandas.
Vai brīžiem nav arī drūms noskaņojums, jo apzinies, ka tās sajūtas laukumā vairs nekad neizdzīvosi?
Es apzinos, ka fiziski vairs nespētu to pavilkt. Es redzu, cik augsts līmenis ir čempionātā. Tāpat līmenis ceļas gan DEL, gan KHL un NHL līgās. Es vairs nespētu tādā līmenī spēlēt. Latvijas izlasē fiziski es nebūtu gatavs spēlēt. Psiholoģiski es spētu noskaņoties, bet fiziski vairs ne. Kad nevari pretspēlētāju noskriet, tad ir jāsaprot, ka tajā līmenī hokejs ir beidzies.
Latvijas izlasē sākumā tieši psiholoģiski nebija smagi, jo ilgi nācās gaidīt, kamēr pirmā ripa iekrita vārtos. Tā gan varētu būt arī visskaistākā valstsvienībā. Kā šodien atceros 2006. gada Turīnas olimpiādes spēli ar ASV. Izgājienā divatā pret vienu aizsargu Vasiļjevs precīzi trāpa vārtu augšējā stūrī?
Ar Ģirtu Ankipānu izslidojām pret vienu aizsargu, bet es viņam tik un tā nebūtu piespēlējis (smejas). Jā, nu tā bija, ka ripas nekrita vārtos, bet par to īpaši neesmu aizdomājies. Ja esi labs spēlētājs, tad tu izveido vārtu gūšanas iespējas un kaut kad jau ripām ir jāsāk krist vārtos. Mani uz izlasi aicināja, tātad jau biju vajadzīgs. Man pat nebija divu domu – ja aicināja, tad arī braucu. Man tā bija arī prestiža lieta. Es labprāt braucu.
Tavs piemērs nenorāda uz savstarpējās ķīmijas lielo nozīmi hokeja laukumā. 2009. gadā Bernē aizvadīji savu labāko pasaules čempionātu, sapelnot deviņus (3+6) rezultativitātes punktus. Jūsu maiņa ar malējiem uzbrucējiem Aleksandru Ņiživiju un Mārtiņu Cipuli spēlēja skaisti un produktīvi?
Man ar Ņiživiju ir laba sapratne jau no bērna kājas, kad sākām kopā spēlēt. Nekādā ziņā es negribu teikt, ka man pirms tam bija slikti partneri. Vienkārši neveicās spēle. Jāņem vērā, ka pasaules čempionātā ir augsts līmenis. Bet, ja vari kaut kādā citā veidā palīdzēt izlasei, tad treneris arī aicina spēlēt.
Gan jau esi atbildējis uz jautājumu – kura epizode no spēlēšanas Latvijas izlasē visspilgtāk palikusi atmiņā?
Pilnīgi noteikti iemestā ripa ASV vārtos.
Kura spēle?
2009. gadā ar Zviedriju, kad mēs viņus uzveicām bullīšos. Bernē mums bija fenomenāls turnīrs, kad viss gāja no rokas. Tādu čempionātu nevar aizmirst.
Visu sarunu ar bijušo Latvijas izlases kapteini Herbertu Vasiļjevu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!