Pēc 2007. gada čempionāta Latvijas Futbola federācija nolēma paplašināt virslīgu līdz desmit komandām. Mērķis - palielināt konkurētspējīgu komandu skaitu. Kā ar to līdz šim sekmējies, ir labi zināms - katru gadu bija vismaz pa vienam neglītam pīlēnam, kam sezonas gaitā aptrūkstas spēlētāju vai sportisko ambīciju, pazeminot virslīgas reputāciju fanu acīs.
Taču arī tā bija tikai viena problēma. Gandrīz katru gadu klubu treneri un spēlētāji mēdza kritizēt spēļu kalendāru: vieniem maču bija pārāk daudz, otriem - par maz. Piemēram, Skonto treneris Tamazs Pertija 2013. gada vasarā raidīja zibeņus turnīra organizētāju virzienā par nepietiekamo spēļu skaitu (tajā sezonā bija 27 maču turnīrs), bet pērn - par pārāk lielo spēlētāju noslodzi (36 spēļu turnīrs).
Tagad notikusi atgriešanās pie Latvijas futbola apstākļiem, šķiet, optimālā varianta ar četru apļu turnīru astoņām komandām un 28 spēlēm sezonā. Tiesa, vasarā spēļu tik un tā būs maz. Izlases un eirokausu maču dēļ. Gruzīnu speciālistam vasarā atkal būs, par ko runāt. Absurdi jau tas ir, ka laikā, kad dabīgie laukumi ir vislabākajā stāvoklī, tie tiks mazāk noslogoti, bet tāda nu reiz ir situācija Latvijā. Visā Eiropā pirmssezona ilgst mēnesi vai pusotru, bet pie mums - trīs mēnešus jeb visu ziemu. Bijušais Liepājas metalurga treneris Benjamins Zeļkēvičs savos treniņplānos paredzēja, ka viņa padotajiem visu ziemu jāsauļojas Kanāriju salās, jo vasarā to nevarēja. Tagad ir otrādi - ziemā trenējas, vasarā būs jāsauļojas.