Kādā statusā Čehijas čempionāta labākais leģionārs pavada šo starpsezonu?
Pagaidām joprojām piederu klubam, kurš, kā zināms, ir izkritis no augstākās līgas. Līgums ar Vysočina man vēl ir spēkā. Protams, vēlos nomainīt klubu. Tiek strādāts pie tā, lai es tiktu citur. Bet konkrēti nekādas skaidrības vēl nav.
Kā pats juties klubā un pilsētā?
Viss bija ļoti labi, nebija nekādu problēmu. Ne komandā, ne Jihlavā.
Kāpēc tomēr neizdevās nosargāt vietu elites līgā? Pēc ziemas pārtraukuma atsākāt čempionātu vienkārši izcili, bet tad tu guvi traumu...
Es personīgi domāju, ka mana trauma ļoti patraucēja cīņā par palikšanu. Vispār stulbi dabūju to traumu. Bet arī konkurenti tajā laika posmā daudz vinnēja un sakrāja pietiekami daudz punktu. Tas, domāju, būs nospēlējis pat nedaudz svarīgāku lomu.
Kāds ir Čehijas čempionāta līmenis?
Nezinu – nekur citur Eiropā neesmu spēlējis. Salīdzinājumā ar Latvijas čempionātu starpība, protams, ir, bet grūti pateikt, cik liela. Turklāt tagad Latvijā līmenis ir cēlies, ir augstāks nekā tad, kad es vēl te spēlēju.
To mēs Latvijā katru gadu sakām atkal un atkal, bet galarezultāts Eirokausos ir tāds pats.
Līmenis tiešām ir audzis. Liepājas spēles gandrīz visas skatos, ja vien tobrīd man nav kaut kas cits ieplānots. Tagad ir daudz vairāk komandu, kas cīnās par čempiona titulu. Vadošajām komandām līmenis ir augstāks.
Uzreiz pēc pārcelšanās uz Čehiju bija grūti iejusties tajā līmenī?
Man sākumā viss gāja no rokas. Aizbraucu uz turieni, nākamajā dienā draudzības spēle, guvu tajā vārtus. Tas palīdzēja iejusties komandā. Nevarētu teikt, ka man tur būtu bijis grūti iejusties. Tieši otrādi – viegli tur iekļāvos.
Vai taisnība, ka pēc Čehijā nospēlēta pusgada prasījies uz mājām?
Taisnība ir tāda, ka es tur negribēju palikt, jo man bija ļoti slikts kontakts ar toreizējo treneri. Pēc ziemas atgriezos un pie tā paša trenera atkal spēlēju.
Daudzi mūsu futbolisti ir sūdzējušies, ka nav nemaz tik vienkārši iekļauties svešā vidē, kultūrā, čempionātā un komandā, ka no leģionāra prasa vairāk. Tu to izjuti?
To, ka no manis prasītu vairāk nekā no vietējā, ļoti neizjutu. Ir jau savādāk, visu laiku gribas mājās, bet galu galā – pats taču šādu ceļu esi izvēlējies, un pēc tam tikai jādara viss, lai kļūtu labāks.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 18. jūnija, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!