Pirmajās sacensībās karjerā konkurencē ar smagākām pretiniecēm Laura izcīnīja arī pirmo patiesi vērtīgo panākumu - bronzas medaļu Eiropas čempionātā 2014. gadā Zviedrijā. Tā paša gada rudenī viņa arī no pasaules čempionāta pārveda bronzu. Karjeras progresu gan pamatīgi piebremzēja pagājušajā gadā gūtais ceļgala savainojums.
Kas tieši bija noticis?
Vienlaicīgi tika pārrauta priekšējā krusteniskā saite, menisks un iekšējā sānu saite. Celis bija pilnīgi ārā. Kāja uz divām pusēm - tā varētu teikt (rūgti iesmejas).
Un tas notika ikdienišķā situācijā?
Tā bija treniņcīņa. Biju nometnē Ķīnā. Situācija bija ikdienišķa, bet sanāca tā, kā septiņpadsmit gadu laikā nekad nebija bijis. Tajā situācijā izpildīju samērā riskantu paņēmienu, bet pēda iestrēga. Paklājs bija salīdzinoši mīksts, un uz manas kājas bija gan viss manējais, gan viss pretinieces svars. Veicu rotāciju - ir tāds metiens pāri kājai, kas man tobrīd diezgan labi sanāca -, un pēda palika uz vietas, bet mans ķermenis ar visu pretinieci aizgāja rotācijā.
Pēc tam uzreiz gūlies uz operāciju galda?
Mani uzreiz nogādāja slimnīcā Pekinā, kur tika veikta magnētiskā rezonanse. Nosūtījām bildes uz Rīgu. Teica, ka jābrauc mājās. Samainījām biļetes un braucām. Līdz operācijai gaidīju mēnesi, jo bija pārāks liels pampums, un tad nevar rekonstruēt krusteniskās saites, jo tas paildzina rehabilitāciju.
Tas viss notika jūnijā neilgi pirms Eiropas olimpiskajām spēlēm Baku?
Traumējos aprīlī, operācija bija maijā.
Cik svarīgi tev bija startēt Baku? Dažos sporta veidos tas bija prestiži, citos - ne tik ļoti. Kā bija cīņā?
Tas bija kā Eiropas čempionāts, startēja visi labākie. Esmu dzirdējusi atsauksmes, ka citos sporta veidos Eiropas spēļu prestižs nav tik augsts, bet cīņā tas pavisam noteikti bija viens no nopietnākajiem pasākumiem pagājušajā gadā. Domāju, ka tas pat tika vērtēts augstāk nekā Eiropas čempionāts.
Ārstu prognoze uzreiz bija tāda, ka jāizlaiž desmit mēneši?
Nē, sākumā tā bija skarbāka. Mans ārstējošais ārsts teica, ka būs nepieciešams vismaz gads. Teicu, ka man tas neder (smejas). Pēc tam rehabilitācijas gaitā ap piekto sesto mēnesi viņš teica, ka desmit mēneši varētu būt tas laiks, kad atgriežos sacensību gaitā.
Vārds «rehabilitācija» izklausās pēc patīkamas atpūtas. Pastāsti, ko tas patiesībā nozīmēja!
Vienalga, vai tās ir krusteniskās saites vai kāja, vai plecs, kas man iepriekš bija savainots, mani ne tik daudz biedēja tā trauma, cik pats rehabilitācijas process. Es zināju, cik šausmīgi smagi tas ir. Un maldās visi tie, kuri iedomājas, ka sportists pēc traumas iegūšanas tikai guļ un nekā nedara, un tikai pēc konkrēta laika posma atsāk trenēties. Varu pateikt godīgi, ka rehabilitācijas laikā sevi nodarbināju pat vairāk nekā vissmagākajos treniņu mēnešos. Katru dienu bija daudz jāstrādā. Nebija ieteicams izlaist kaut divas dienas, ja gribējās aizbraukt, piemēram, pie vecmammas. Vispirms strādāju pie tā, lai varētu palocīt kāju. Pēc tam nostiprināšanas vingrinājumi. Praktiski to vien darīju, kā kačāju kāju visos iespējamajos veidos. Ar mani strādāja fizioterapeits Arnis Noveičuks - milzīgs paldies viņam par pacietību un morālo atbalstu. Sākumā strādājām pie tā, lai es varētu pakāpties uz kāda vismazākā cinīša, ko nevarēju un kas izraisīja milzīgas sāpes. Visu laiku vienīgi treniņi, jo visi muskuļi no muguras līdz pēdai bija atrofējušies, neskatoties uz to, ka visu laiku tos nodarbināju pat pirms operācijas.
Tas pirmais pakāpiens uz cinīša sajūtu ziņā droši vien pielīdzināms cilvēka pirmajiem soļiem uz Mēness.
Visgrūtākais bija tikt vaļā no domas, ka es vairs nekad nespēšu staigāt. Pirms operācijas mēnesi biju uz kruķiem, pēc operācijas - vēl divus mēnešus. Zinu, ka citiem krustenisko saišu plīsumu ir citādi. Piemēram, mūsu pašu cīkstonis Armands Zvirbulis uz operāciju aizgāja pats savām kājām, bet es tā nevarēju - man kāja principā karājās, to nekas neturēja kopā. Tas laiks, kad netiku vaļā no kruķiem, bija visbriesmīgākais. Kad es spēru pirmos solīšus pa pieciem centimetriem, aiz laimes raudāju (smejas). Man tiešām bija brīži, kad likās, ka es vairs nekad nevarēšu staigāt. Nemaz nerunājot par klibošanu, kas man bija ļoti ilgi.
Par cīņu un paklāju tobrīd domāji?
(Domā.) Kad es gulēju uz paklāja un ieraudzīju savu kāju, man pirmā doma bija tāda, ka vairs nekad negribu cīnīties. Neslēpšu - tā bija kādu laiku. Pat skatoties Eiropas spēles, man tas neizraisīja nekādas emocijas, ka varbūt gribētos tur būt, lai gan pirms tam ļoti gribējās. Pirmajos mēnešos noteikti neredzēju sevi atkal cīnāmies uz paklāja. Bet man paveicās ar treneri Faridu Ahmedovu, kurš emocionālā ziņā ļoti, ļoti palīdzēja man. Viņi neļāva man domāt par atteikšanos no cīņas. Kad sāku normāli staigāt, viss sliktais piemirsās.
Visu sarunu ar Lauru Skujiņu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!