Sportista gēnu jau trešajā paaudzē ne līdz galam novērtēja klasiskajā basketbolā, bet Kārlis Pauls Lasmanis atrada iespēju savu talantu apliecināt no strītbola izaugušajā 3 x 3 basketbolā, kur ar Latvijas izlasi pirms divarpus gadiem sensacionāli kļuva par Eiropas čempionu. Ventspilnieks ir viens no spēles un rezultāta veidotājiem "Lieliskajā četriniekā", kas jau nostiprinājies starp Pasaules tūres vadošajām komandām un mērķtiecīgi tēmē uz dalību arī Tokijā, kur šajā spēlē pirmo reizi tiks dalītas arī olimpiskās godalgas. Līdz olimpiskajam turnīram gan vēl jātiek, taču Lasmanis ar pāriniekiem tiek pieskaitīts starp galvenajiem medaļu pretendentiem.
Pagājušās sezonas beigas izlaidi, jo veici operāciju. Kādēļ tā, un vai esi jau gatavs trenēties?
Šobrīd jau esmu atkopties. Jātaisa vien tā saucamie pretīgie vingrinājumi, lai stiprinātu dziļo muskulatūru. Jāstrādā ar gumijām, jānostiprina saites, presīte, mugura, dibens. Pamazām varu arī sākt strādāt ar komandu. Traumu neguvu vienā konkrētā epizodē, bet tas bija sakrājies ilgākā laikposmā. Bieži biju mežģījis vai sastiepis potīti, tās saites bija cietušas, un ap tām bija sakrājušies tādi kā apaugumi. Vienā treniņā faktiski ne no kā sāka ļoti sāpēt. Tik ļoti, ka pat nevarēju ne paskriet, ne spēlēt. Pakonsultējos ar dakteriem, un viņi mani nostādīja fakta priekšā – nav variantu, jāveic operācija. Svarīgi bija to paveikt laicīgi, lai es būtu pilnībā gatavs būt atpakaļ uz nākamās sezonas sākumu, kad būs olimpiskā kvalifikācija. Tādēļ arī nolēmām upurēt iepriekšējās sezonas beigas, lai gan cīnījāmies par uzvaru Pasaules tūres kopvērtējumā.
Jau trenējaties kopā ar komandu?
Tieši šobrīd ne, jo esmu atbraucis uz īsu atpūtu pie drauga Spānijā, bet vispār mēs jau kādu laiku strādājam un gatavojamies kopā ar mūsu jauno fiziskās sagatavotības treneri Dāvi Feikneru, kurš ir no Ogres komandas. Ļoti labs speciālists, tāpēc nav šaubu par mūsu fizisko formu. Ar līdzšinējo treneri Raimondu Feldmani strādājam pie komandas sadarbībām, individuālās meistarības un visa pārējā.
Olimpiskās kvalifikācijas tuvumu izjūti?
Ir, ir iekšā maziņš stresiņš, un pārdzīvoju, vai būšu vislabākajā formā un gatavs šīm cīņām. It kā būsim favorīti, taču tas ir viens turnīrs, kurā daudz var izšķirties arī vienā spēlē. Vienkārši tas nebūs. Tāpēc arī paši gatavojamies vēl nopietnāk un ziedojam kaut kādas lietas. Apzināmies, uz kādu mērķi ejam.
Vai seko līdzi tam, kā atrisināsies Krievijas diskvalifikācija no spēlēm? Viņu komanda tomēr tām jau kvalificējās pēc ranga!
Īsti nezinu, kas tur notiek šobrīd, bet, manuprāt, mēs īsti uz to Krievijas vietu nepretendējam, jo reitingā mums vēl priekšā ir Mongolija. Lai gan, godīgi sakot, es nemaz īsti nezinu. Protams, būtu priecīgs, ja paziņotu, ka esam jau iekļuvuši pa taisno olimpiskajā turnīrā, bet šobrīd prātīgāk ir koncentrēties uz savām lietām, nevis paļauties uz kaut kādiem iespējamiem pavērsieniem. Pašiem jābūt morāli un fiziski gataviem saviem uzdevumiem.
Salīdzini sevi pirms diviem gadiem, kad tikai parādījās olimpiskā cerība, un šobrīd!
Kas svarīgākais, esmu noteikti kļuvis daudz profesionālāks sportists, turklāt vairs nespēlēju klasisko, pieci pret pieci, basketbolu. Esmu uz pilnu banku iekšā 3 x 3 basketbolā un daru visu, lai tajā kļūtu labāks. Grūti salīdzināt šos laikus, jo mums ļoti daudz devis tas, ka šos gadus regulāri augstākā līmeņa turnīros esam situšies par labākajām vietām. Tas noteikti vairojis pārliecību par to, ka esam pelnījuši piedalīties olimpiskajās spēlēs. Ne tikai piedalīties, bet cīnīties par augstu vietu.
Nemulsina tas, ka jums kā vienai no vadošajām komandām jāspēlē kvalifikācijā?
Patiesībā – nē, jo visu laiku bija nojauta, ka tā kvalifikācija būs jāspēlē. Esam tomēr diezgan maza valsts, kurai ir ārkārtīgi sarežģīti izpildīt tos sporta veida masveidības kritērijus, lai kvalificētos pēc ranga.
Minēji kļūšanu profesionālākam, taču pirms tam jau arī biji profesionālis klasiskajā basketbolā!
Jā, bet šeit (3 x 3 – aut.) ir diezgan liela specifika. Citādāki treniņi, situācijas, turklāt arī viss sporta veida ritms un kalendārs ir pilnīgi pretējs klasiskajam basketbolam. Tur sezonai gatavojamies vasarā, bet šeit visu smago darbu ieliekam ziemā. Neteikšu, ka tas ir grūtāk, bet noteikti neierastāk šinī brīdī būt tādā fiziskajā formā un vienlaikus skatīties uz tiem, kuri spēlē pieci pret pieci.
Šobrīd ar komandu ir treneri un funkcionāri, bet pirms divarpus gadiem, kad triumfējāt Eiropas čempionātā, bijāt faktiski četratā?
Tur viss bija vienkārši. Es jau pats arī to darīju tikai prieka pēc, jo bija jau beigusies sezona klasiskajā basketbolā un radās iespēja aizbraukt uz Andoru, kur notika Eiropas čempionāta kvalifikācija. Pašreizējā līmenī par šo sportu nemaz nedomāju. Tomēr mums izdevās tur labi nospēlēt. Neviens no mums negaidīja kvalificēšanos finālturnīram, kur nu vēl uzvaras pār Serbiju un Slovēniju, bet mums tas sanāca. Tas bija milzīgs tramplīns visam turpmākajam.
Izkristu jūs toreiz kaut kur ceturtdaļfinālā, šobrīd Tokija varbūt pat sapņos nerādītos?
Iespējams. Toreiz, pēc uzvaras, mums uzreiz nāca klāt cilvēki un aicināja uz Pasaules tūres un Challenger turnīriem, kur iepriekš neviens uz Latvijas komandām pat neskatījās. Pašiem jau arī sākumā bija jāizpēta, kā tur tas viss notiek, jo tā sistēma bija pavisam sveša.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 23. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!