Tagad tikai atmiņās. Sporta pilij – 50

Tihonova valdīšanas laiks un īpašā aura

Krišjāņa Barona ielā 75, metāla sētas ieskauts, atrodas teju tukšs laukums. Pirms pusgadsmita, kad PSRS ģenerālsekretāra posteni ieņēma Leonīds Brežņevs, tika atklāta tolaik modernā un lielu ažiotāžu izraisošā būve. Sporta pilī ne tikai notika neskaitāmu sporta veidu sacensības un koncertēja mūziķi, bet tā bija arī vieta, kur tika radīta tā laika popkultūra. Sportisti pārdeva no ārzemēm atvestās preces, cilvēki visu nakti stāvēja garās rindās pēc biļetēm, kas bija deficīts, tur darbojās arī visādi veikaliņi, kuros labākās lietas kādam tika pietaupītas. Latvijas padomju sportā tā bija kulta vieta. Sporta pils sāka tapt 1968. gadā un jau divus gadus vēlāk 15. aprīlī tika nodota ekspluatācijā. Savukārt oficiālā atklāšana risinājās 22. aprīlī – dienā, kad Vladimiram Ļeņinam svinēja simto jubileju. Halles idejas virzītājs bija leģendārais Rīgas Dinamo treneris Viktors Tihonovs. Tieši viņš, 1968. gadā kļūdams par Rīgas komandas treneri, piedāvāja revolucionāru domāšanu. Tihonovs mainīja kluba sistēmu, mainīja uzskatus par treniņnometnēm, izmeta ārā ierūsējušos latviešu un krievu dzērājus, lai to vietā… paņemtu citus latviešu un krievu dzērājus. Profesionālā ziņā tas tolaik bija avangards. Naudu Sporta pils būvniecībai izdevās izsist no speciāliem fondiem. Arī toreiz, līdzīgi kā tagad, nebija naudas. Jautājums bija, kā tu mācēji pieklauvēt pie partijas durvīm. Tolaik padomju partijai bija arī īpašie vai ārpuskārtas fondi. Tihonovs atnāca un divu gadu laikā panāca to, ka jābūt arī atbilstošai hallei, ja Rīgā ir tāda kalibra komanda. Līdzīgus prototipus varēja ieraudzīt arī citur Padomju Savienībā. 

"Protams, Sporta pils galvenokārt ir Viktors Tihonovs. Tur būtu jāatrodas ja ne viņa piemineklim, tad vismaz plāksnītei par godu paveiktajam. Tieši tur modernais hokejs saņēma vēstījumu par četrām maiņām, lai komanda visu spēli spētu aizvadīt konkurētspējīgi. Līdz brīdim, kad Tihonovs ar Rīgas Dinamo to ieviesa, hokejā nebija četru maiņu, bet spēlēja ar trim un pat ar divarpus virknējumiem. Tolaik pasaules hokejā ideoloģija bija tāda – mēs te skrienam, mums tie čaļi ir labi. Bet tad Tihonovs izdomāja, ka būs četras maiņas, kuri visi skries kā zirgi un uzdzīs augstu tempu, nokausējot pretiniekus. Pasaules hokejā četras maiņas sākās tieši šeit, Rīgas Sporta pilī," atgādina pirmais Sporta Avīzes galvenais redaktors Armands Puče.

"Aura ir neatkārtojama. Tas ir saistīts ar to laikmetu. Krievi bija uzbūvējuši sistēmu, ka sportisti un mākslinieki atradās virs vidējā līmeņa. Viņi tika nodrošināti ar labklājību, kas netika parastajiem cilvēkiem, un uzbūra proletariātam elkdievību. Krievijā principā tas joprojām turpinās ar Kontinentālo hokeja līgu, lai strādnieki ietu un kliegtu par to komandu un nesāktu domāt stulbas domas par politiku. Mūsu vecākiem nebija iespēju aizbraukt uz ārzemēm, un turp devās tikai sportisti un mākslinieki. Viņiem bija privilēģija. Laikmeta specifika bija preču deficīts. Arī mēbeļveikala pārzinis tika ierauts sistēmā, jo zināja, ka viņam mēneša vidū pievedīs modernas sekcijas. Sporta pils pirmajā rindā bija līdzīgi kā tagad Madison Square Garden arēnā Ņujorkā – tur sēdēja sabiedrības krējums. Ja komanda varēja uzvarēt, turklāt pieveikt krievus, par to radās interese, turklāt parādījās pirmā lielā latviešu zvaigzne. Daudzi septiņdesmitajos gados uz Sporta pili gāja skatīties tikai, kā spēlē Helmuts Balderis. Unikāls fenomens, jo citādi komanda bija pilna ar krieviem un tolaik par to baigi īkšķus pat neturēja. Bet Balderis radīja iespaidīgu eiforiju. Lai tajā laikā tiktu uz Rīgas Dinamo spēlēm, bija jābūt izmanīgam," Baldera fenomenu akcentē Puče. Sporta pilī bija 4500 skatītāju vietu, bet, ņemot vērā stāvvietas un papildvietas, varēja satilpt pat 5500 cilvēku. "PSRS nebija krāsaino televizoru un, kad uz Sovetskij Sport balvas izcīņu atbrauca somu komanda, visiem mutes palika vaļā. Neviens nebija redzējis tādas krāsas un ar reklāmām norakstītus tērpus. Rīgas Dinamo bija viena no pirmajām komandām, kas sāka uz muguras likt uzvārdus, lai gan sākumā tie bija krievu valodā, bet tikai pēc tam latviski. Arī forma tika diezgan glīti stilizēta ar Rīgas torņiem. Tas viss veidoja spēcīgu auru. Arī sportistu ņemšanās ar kontrabandu. Varēja nopirkt plates un džinsus, kā arī pie dienesta ieejas no hokejistiem pat iegādāties nūjas, jo Rīgas Dinamo bija vieni no pirmajiem, kas sāka iepirkt modernāku inventāru ārzemēs. Ja tev kabatā toreiz bija dolārs, varēji sēdēt arī cietumā, jo dolārs nedrīkstēja kabatā atrasties. No kurienes tev dolārs, ja nav saskarsmes ar ārzemēm? Līdz ar to katra manta, ko varēja dabūt, it īpaši krāsainās lietiņas, grozījās ap popkultūru. Sportisti ik pa laikam izskrēja ārpusē un pēc tam tirgojās pie halles. Tur bija vesels bars ar svītu, kas to visu izmantoja."

Sporta pils dvēseles

Pašā sākumā Sporta pilī strādāja ap 200 darbinieku, bet pēdējos gados darba rūķu skaits samazinājās pat četrkārtīgi. No pašas pirmās līdz pēdējai dienai 37 gadus izdevās nostrādāt pieciem. Divi no viņiem bija tablo operatore un vēlāk arī citu pienākumu veicēja Anita Glāzniece un galvenais enerģētiķis Ilgonis Ritenbergs. "Sāku šeit strādāt ap 20 gadu vecumu. Toreiz vakarskolā mācījos kopā ar ledus sagatavošanas dienesta vadītāju Ziedoni Sūnu. Viņš mani uzaicināja un pajautāja, vai nevēlos vienkārši aiziet un paskatīties? Puiši iedrošināja, ka man jāiet par tablo meistari," pirmsākumus darbā atceras Anita, kuru Jānis Matulis savulaik nodēvēja par Sporta pils dvēseli. Viņa nezina, cik liela konkurence bija uz šo darbu. "Vai man, ienākot Sporta pilī, interesēja, cik liela ir konkurence? Pats galvenais bija, lai tieku darbā. Pirmais pils direktors Arvīds Bērziņš arī pēc tam vienmēr piekodināja – ja būs kāda kļūda, tevi izlidinās laukā."