Ziema nepienāk cikliski
"Noskaņojums uz Latvijas kalniem nav nekāds saulainais. Kāds tas var būt, ja janvāra vidū līst un ir +5 grādi? Tomēr šajā nozarē neesam pirmo gadu, un pārdzīvoti dažādi gadi," sarunā ar Sporta Avīzi saka Siguldas Kaķīškalna līdzīpašnieks Dzintars Lerhis, kurš uzsver, ka nevaino globālo sasilšanu, jo šādi silti gadi tiek piedzīvoti ar zināmu cikliskumu. "Jā, kad tie atnāk, vienmēr ir žēl, ka tas noticis tieši šogad, bet, visdrīzāk, tas tiks pārdzīvots un par nākamajiem gadiem atkal priecāsimies, jo būs labāki apstākļi." Lerhis atceras, ka ļoti līdzīga situācija piedzīvota pirms 13 gadiem, kad pat Alpos bijušas trases, kuras siltā laika dēļ tā arī netika atklātas, bet Kaķīškalnā sezona ilgusi tieši nedēļu. Tāpat pieredzēti gadi, kad pirmais sniegs nobirst vien februāra sākumā.
"Ideāla situācija ir, ja sezonu izdodas sākt decembra beigās starp svētkiem, bet pēdējos gados pārsvarā tas bijis janvāra sākums," nianses atklāj Lerhis, paužot – lai ziemu varētu nosaukt par finansiāli veiksmīgu, slēpošanas kalnam būtu jābūt atvērtam 8-–10 nedēļas. Ja ir aukstums, bet nav sniega, trases vienmēr ir gatavas veidot mākslīgo sniega segu, tomēr, lai Kaķīškalnā to vispār varētu sākt gatavot uz lielās trases, nedēļas garumā jābūt bijušam noturīgam salam 7–10 grādu robežās. Kad trase sagatavota, sniegs noguļas, saslāņojas, tāpēc pat +4, +5 grādi nav nāvējoši, un sliktākais ir lietus, jo tas gan sabojā kvalitāti, gan aizskalo prom sniegu."
Pērn pavasarī Latvijā jaunu metodi izmēģināja Žagarkalns pie Cēsīm, kas sniegu sakrāva lielā kaudzē un visu vasaru glabāja zem skaidu un ģeotekstila slāņa. Pērnā sniega izmantošana šosezon ļāva šajā kalnā slēpot jau no 30. novembra. Tomēr pēc pusotra mēneša arī pirmatklājējiem visi krājumi bija nokusuši un nācās paziņot par sezonas apturēšanu. Kaķīškalna līdzīpašnieks stāsta, ka konkurentu piemēram, visticamāk, nesekos. "Mūsu nogāze ir pietiekami gara un stāva, līdz ar to ir grūti to apstrādāt un saglabāt tik daudz sniega. Turklāt mums trūkst vietas, kur to fiziski uzglabāt. Līdz ar to jāpaļaujas uz laikapstākļiem, lai būtu iespēja saražot svaigu sniegu. Žagarkalnā izmantotā tehnoloģija nav jauna, Somijā to lieto gadu gadiem, un arī Jurim Žagaram palīdzēja somu konsultanti. Ja to var izdarīt, tas ir labs risinājums, tomēr Kaķīškalnā to nespējam īstenot."
Ziemas olimpiskās spēles šortos
Pēdējās desmitgades Latvijas labākais kalnu slēpotājs Kristaps Zvejnieks ilgu laiku bija aktīvs sportists, kurš ziemā dzimtenē ieradās vien uz dažām dienām, pārējā laikā braukājot pa dažādiem Eiropas un tālāku zemju kalniem, kur trenējās un piedalījās sacensībās. Savukārt tagad viņš jau otro sezonu sportista karjerai metis mieru. Pašlaik Kristaps ir treneris sporta klubā Virsotne, un tas nozīmē – ja Latvijā nav sniega, viņam ar jaunajiem kalnu slēpotājiem jādodas uz Rietumeiropu, meklējot vietas, kur var slēpot.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!