Paraolimpiskais sports Latvijā bija arī deviņdesmitajos gados, bet 2000. gadā, izcīnot medaļas Sidnejā, Aigars Apinis parādīja, ka ir iespējams tikt pie panākumiem. Viņš bija ļoti labs piemērs visiem sportot gribētājiem. Savukārt arvien straujāk paraolimpiskais sports sāka attīstīties no 2004. gada, kad Latvijā lielāka uzmanība tika pievērsta arī ratiņbasketbolam un sēdvolejbolam. Tomēr finansiāli pārtikusi komiteja nav bijusi nekad – katru gadu mums no jauna jāpierāda, ka esam sports un pildām arī sporta likumā noteikto valsts deleģēto funkciju – esam atbildīgi par visu sportu un fiziskām aktivitātēm cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā. Kaut daudziem gribas uzskatīt, ka cilvēki ar invaliditāti Latvijā neeksistē, diemžēl tā nav, turklāt rūgtā statistika liecina, ka viņu skaits ar katru gadu pieaug. 2009. gadā, kad sāku vadīt komiteju, cilvēku ar invaliditāti Latvijā bija 6%, bet tagad tie jau ir 10% mūsu valsts iedzīvotāju.
2011. gadā noslēdzām līgumu ar banku Citadele. Toreiz mums nebija naudas, lai piecus vieglatlētus aizvestu uz pasaules čempionātu Jaunzēlandē, jo dalība bija obligāta, lai kvalificētos Londonas olimpiskajām spēlēm. Lēmām vākt ziedojumus, un mums palīdzēja arī banka. Sadarbība bija ļoti jauka līdz brīdim, kad viņiem mainījās vadība un prioritātes. Citu tik lielu sponsoru mums līdz ģenerālsponsora atrašanai nav bijis, bet joprojām komitejai ir vairāki draugi, piemēram, tādi kā iepirkšanās centrs Domina un Lemon Gym sporta zāle, kur mūsu atlēti var bez maksas iet trenēties. Sadarbība ar Mēness aptieku nāca kā pārsteigums. Intervijā Latvijas Radio stāstīju par paraolimpisko sportu, tā attīstību, ka ļoti gaidām bērnus un jauniešus, jo diemžēl ne visas mammas un tēti var savas atvases atvest uz nodarbību. Mēness aptieka dzirdēja šo interviju, zvanīja mums un teica, ka varot palīdzēt. Sadarbības un ziedojuma līgumu noslēdzām pagājušā gada maijā, un summa uz trim gadiem paredzēta 360 000 eiro, kas ir ļoti liels atspaids. Noteikts, ka no šīs naudas vairāk jāatbalsta bērnu un jauniešu, kā arī profesionālais sports.
Rūpējamies, lai pievienotos arvien vairāk bērnu un jauniešu, un mums tas ir ļoti labi izdevies – sākumā Rīgā bija vien kādi pieci bērni un jaunieši, kas iesaistījās vispārējās fiziskās aktivitātēs, bet šobrīd jau ir grupas ar aptuveni 40 cilvēkiem. Tāpat Ogrē ir grupa ar astoņiem cilvēkiem, arī Daugavpilī ir bērnu un jauniešu grupa. Meklējot jaunos talantus, ir mērķis šādas grupas izveidot visās lielākajās Latvijas pilsētās. Ne visi šie bērni būs profesionāli sportisti, bet ir jau izdevies atrast arī četrus talantus – puisi un meiteni, kuri spēlē ratiņtenisu, 17 gadu jaunu vieglatlētu un 19 gadu jaunu paraairētāju. Valsts paraolimpiskajai komitejai gadā piešķir 365 000 eiro, un tie paredzēti gan dalībai starptautiskajās sacensībās, gan 21 citai federācijai, kas ir mūsu juridiskie biedri. No pāri palikušajiem 70 000 eiro liela daļa aiziet desmit paraolimpiskās vienības sportistiem, tāpēc bērnu un jauniešu sportam paliek vien asaras. Tagad situācija ievērojami mainījusies.
24. augustā Tokijā plānots sākties paraolimpiskajām spēlēm. Domājams, ka tās notiks, bet būs pavisam citādas, nekā ierasts. Pārceltais gads sportistiem devis morālu triecienu, turklāt viņi šajā laikā ir bez sacensību pieredzes. Jā, rūdītākos tas ietekmēs mazāk, bet jaunākiem kandidātiem būs ļoti liela mandrāža un ļoti grūti startēt. Diemžēl arī šajā pavasarī sacensības regulāri tiek atceltas, un tas ietekmē tos 5–6 potenciālos atlētus, kuri ir tuvu spēlēm, bet joprojām nav izpildījuši kvalifikāciju. Viņiem vienkārši nav, kur to izdarīt. Šobrīd zināms, ka uz Tokiju noteikti brauks vieglatlēti Aigars Apinis, Diāna Dadzīte, Dmitrijs Silovs, peldētājs Jurijs Semjonovs un jātnieks Rihards Snikus ar savu zirgu King of the Dance. Bet vēl mums ir loka šāvēji, airētāji, šāvēji, kuri arī mēģinās kvalificēties.