Uzvaras, kad vismazāk gaida
Pērnā gada pēdējās dienās Krists Neilands tika nosaukts par Latvijas labāko jauno sportistu, kā arī Kuldīgas labāko un populārāko sportistu. Protams, lielāku rezonansi izraisīja apbalvojums Latvijas Gada balva sportā. Velobraucējs stāsta, ka viņš bijis pārsteigts jau brīdī, kad ticis nominēts un saņēmis ielūgumu ierasties uz pasniegšanas ceremoniju. "Līdz ar to negaidīju, ka iegūšu šo balvu. Tagad piramīda stāv nolikta goda vietā – tas ir karjeras nozīmīgākais ārpus sacensību apbalvojums." Viņu nemulsina fakts, ka 25 gadu vecumā ticis pie jaunā sportista balvas, un pauž, ka joprojām jūtas kā jaunais atlēts, tomēr gadi skrien.
"Domājot par 2019. gadu, pirmās nāk prātā uzvaras Ungārijā un Valonijā. Uzvara ir uzvara, tās atmiņā paliek visspilgtāk. Tomēr patīkams bija arī rezultāts Giro d’Italia, kur radās pārliecība, ka viss ir iespējams," stāsta kuldīdznieks. Ungārijas daudzdienu velobrauciens notika vien dažas dienas pēc smago trīs nedēļas ilgo Giro d’Italia sacīkšu noslēguma un riteņbraucējs ar komandu vienojies, ka tajās brauks vien gadījumā, ja būs līderis. "Līdz pēdējam brīdim domāju, vai braukt, jo joprojām jutu nelielas veselības problēmas pēc Giro, tomēr asins analīžu rādītājos viss bija kārtībā un devos uz sacensībām, kur uzvarēju divos etapos, kā arī kopvērtējumā." Savukārt Valonijas vienas dienas sacensības notika dažas dienas pēc diviem Pasaules tūres mačiem Kanādā, kas, protams, visiem sportistiem bija svarīgāki. "Es negribēju doties uz Valoniju, bet komandā nedaudz trūka džeku. Nebiju 30 stundu gulējis, tomēr nakti pirms sacensībām bija dziļš un ilgs miegs. Uz starta izgāju tāds nekāds, bez motivācijas, nelikās, ka būs izredzes kaut ko parādīt. Komanda kā līderus nolika mani un beļģi Tomu van Asbruku, bet sacensību vidū pateicu, ka pašsajūta nav tā labākā, tāpēc vairāk koncentrēšos uz Tomu. Aizgāja atrāviens un man komandas biedra dēļ to vajadzēja likvidēt, tomēr sanāca tā, ka aizķēros šajā atrāvienā un beigās jau gāju uz visu banku Pēc šādām sacensībām rodas daudz pārdomu, jo tiešām nejutos labi. Tiesa, pēdējos 10 kilometros, kad paliku viens, viss sagriezās otrādi, un biju spēcīgs."
Kaut Neilanda pārstāvētā Israel Cycling Academy komanda līdz šim nebija Pasaules tūres dalībniece, tā divus gadus pēc kārtas ieguva iespēju piedalīties Giro d’Italia velobraucienā, abas reizes uz starta stājoties arī Latvijas atlētam. Daļu 2019. gada sacīkšu viņš aizvadīja slims, lietoja antibiotikas, tomēr tāpat pamanījās tikt pie piektās vietas 17. etapā. "Giro bija sezonas lielais mērķis. Jau 2018. gadā sevi ļoti labi apliecināju. Labus rezultātus neuzrādīju, bet stils, kā tur braucu, kā spēju braukt, bija daudzsološs. Tāpēc 2019. gadā mērķis bija viens, un šīm sacensībām gatavojos jau kopš decembra. Ierados labā fiziskā formā, bet slimības dēļ tās izvērtās, kā izvērtās. Prieks, ka biju spējīgs sacensības pabeigt un pat izcīnīt piekto vietu posmā." Kuldīdznieks stāsta, ka visgrūtākās bija tieši dienas pirms 17. posma. "14. etapā sāku lietot antibiotikas ar cerību, ka spēšu finišēt, tomēr 15. un 16. posmā biju centimetra attālumā no došanās mājās. Īpaši 16. posmā. Tomēr, pateicoties mūsu sporta direktoram Nikijam Serensenam un visai pārējai komandai, noturējos. Tieši Nikijs brauca aiz manis, kad biju atpalicis, un motivēja, sakārtoja man galvu. Esmu viņam ļoti pateicīgs. Posma beigās sāku justies arvien labāk un pēc finiša pateicu, ka rīt eju uz visu vai neko, jo tā bija viena no pēdējām dienām, kad atrāviens var aiziet līdz finišam. Teicu – ja jutīšos labi, braukšu atrāvienā, ja ne – braukšu mājās. Citi to uzņēma ar humoru, bet man nebija ko zaudēt. Nākamajā dienā jau no starta jutos ļoti labi, kaut gan joprojām biju slims – laikam noskaņoju sevi emocionāli, jo ir stulbi saslimt gada svarīgākajās sacensībās. Tiešām aizbraucu atrāvienā, tajā bija iespēja cīnīties par uzvaru, un joprojām uzskatu, ka biju tai ļoti tuvu." Neilands saka, ka, neskatoties uz sekmīgo etapu līdz tam, pēdējos trijos kilometros viņam vienkārši kājām beigusies jauda. Vēl piecus kilometrus pirms beigām sportists uzskatījis, ka uzvarēs, tomēr jau brīdi vēlāk notika straujš pavērsiens. "Pēdējos trijos kilometros pavisam negaidīti salūzu. Nevaru to izskaidrot. Vai slimības, vai augstkalnes dēļ, jo finišs bija 1700 metru virs jūras līmeņa. Tomēr pat pēc šāda notikumu pavērsiena bija iespēja izcīnīt trešo vietu, jo uz finišu nācām trijatā, bet vienā no pēdējiem līkumiem pieļāvu ļoti lielu kļūdu, kas daudz maksāja, un paliku piektais."
"Todien pārdzīvoju, jo likās, ka biju ļoti tuvu uzvarai, bet tagad varu vien pateikt, ka man radusies pārliecība – tas ir izdarāms. Uzvarēt Grand Tour etapu ir iespējams. Ticu, ka drīzumā, ja ne es, tad kāds no latviešiem to izdarīs un stāvēs uz visaugstākā pakāpiena," saka viens no Latvijas labākajiem riteņbraucējiem.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!