Būt gudrākam par citiem
Kļaviņam jau kopš bērnības ir redzes problēmas, bet tas neliedz dzīvot gandrīz pilnvērtīgu dzīvi. Viņš nāk no laukiem un, kā pats saka, ne no turīgas, ne inteliģentas ģimenes. Līdz ar to jaunības gados balansējis uz robežas starp labo un ļauno.
"Veselais saprāts, bailes un cieņa pret vecomāti man neļāva aiziet pārāk tālu. Vienmēr jutu robežu starp blēņām un kriminālatbildību. Atļāvos stulbas izdarības, bet līdz brīdim, kurā sapratu, ka šis jau iet par tālu. Bērni ātri iekarst un cits citu labi uzkurina, līdz vienā brīdī tu jau vairs neapzinies, ko dari." Tomēr situācija strauji mainījusies, kad aptuveni 13 gadu vecumā jaunietim sācis sāpēt viss ķermenis. Viņu bija piemeklējis artrīts. "Biju pieradis būt viens no pirmajiem, bet tobrīd sapratu, ka mans trumpis vairs nedarbojas. Līdz ar to vajadzēja sākt domāt par citiem izdzīvošanas instinktiem. Sākumā bija bailes, ko vispār dzīvē varēšu darīt, bet, paldies Dievam, man blakus bija labi cilvēki, kuri palīdzēja. Vispirms jātiek galā ar galvu, tikai pēc tam var sākt ārstēt ķermeni."
Edgars nevēlas sīki komentēt, kā izārstējies no artrīta, jo uzskata, ka cilvēki to neuztvers viennozīmīgi, bet stāsta, ka tas noticis, pateicoties dziedniecībai. "Ticu, ka pasaulē enerģētiskā līmenī eksistē kaut kas augstāks par cilvēku prātu un saprātu. Kaut kas tāds, kam nav nekādas loģikas. Jau otrajā dziednieka apmeklējuma reizē piecēlos, un pēkšņi visas ķermeņa daļas varēju pakustināt labāk nekā pirms slimības. Vispirms pirmajā vizītē jutu, ka man rokās ienāk silta enerģija, un tas atlaida rokas vaļā, bet nākamajā reizē saļimu, un kopš piecelšanās man nekad vairs kājas nav sāpējušas kā tolaik. Mani neinteresē, kāds tam tic vai netic, bet zinu, kā man bija. Tā noteikti bija kāda augstāka enerģija."
Slimošanas laikā jaunietis sapratis, ka, ja viņš, neskatoties uz savām veselības problēmām, vēlas dzīvē kaut ko sasniegt, nepieciešams būt gudrākam par citiem. Redzes grūtības viņam iemācījušas labāk paredzēt, kas notiek, un attīstījušas spēju analizēt situāciju, lai varētu adekvāti un ātri rīkoties. "Artrīta piedzīvošana bija lūzuma punkts, un, pateicoties tam, esmu tur, kur šobrīd esmu."
80 tūkstošu vibrācija
Pirms tam Edgars nopietnā līmenī ar sportu nenodarbojās, kaut bija gājis uz džudo treniņiem, vidusskolas pēdējā gadā viņš kopā ar skolotāju Vladimiru Priedi nopietni gatavojās Eiropas jaunatnes paraolimpiskajām spēlēm, kurās izcīnīja zeltu gan 100 metru sprintā, gan arī tāllēkšanā. Turklāt pirmajās nopietnajās sacensībās jaunais sportists uzreiz arī izpildīja Londonas paraolimpisko spēļu kvalifikācijas normatīvu.
"Gatavošanās periods šīm sacensībām bija īsāks par gadu, bet ieguvu āķi lūpā. Turpinājumā viss aizgāja raiti." Nākamajā rudenī jaunietis sāka studijas un kādam draugam stāstīja, ka vēlētos trenēties nopietnāk. Draugs ieteicis, lai Edgars vienkārši aiziet uz stadionu, gan jau tur atradīs kādu treneri. Tā arī noticis, un students saticies ar Uldi Kurzemnieku. "Pastāstīju trenerim situāciju, kas es esmu, ko es gribu, un sākām sadarbību. Viņš ir ne tikai labs treneris, bet arī izcils cilvēks. Kaut tagad starp mums vairs nav sporta attiecību, cieņa palikusi. Esmu priecīgs, ka satiku tieši viņu." Rezultātu progress bija straujš, un tagad, skatoties jau ar trenera aci, Edgars saprot, ka arī loģisks. "Emocionāli man ļoti palīdzēja, ka ir profesionāls treneris un spēcīga treniņgrupa, kurā bija arī Jānis Leitis."
2012. gadā Kļaviņš aizbrauca uz Londonas paraolimpiskajām spēlēm, kur pie augstiem rezultātiem neizdevās tikt. Visspilgtāk atmiņā viņam palicis pats pirmais starts, kad 80 000 skatītāju klātbūtnē vajadzēja aizvadīt tāllēkšanu. "Sapratu, cik masai ir liels spēks. To var ikdienā piedzīvot arī nemieros un grautiņos, kad cilvēkiem pazūd saprāts un visi vienkārši plūst, domājot, ka atbildība ir nevis viņiem, bet grupai. Tur bija līdzīgi – skaļums tāds, ka tas caur ķermeni vibrē, it kā tiktu sistas bungas. Vari jau tēlot, ka nedzirdi, bet tu to jūti." Līdz ar to skatītāji, labi gribot, nieka divdesmit gadu vecajam jaunietim iztraucēja startu. "Viņi sāka plaudēt, bet to darīja savā ritmā, kamēr es skrēju savā. Nepratu ar to tikt galā. Pirms pēdējā lēciena domāju parādīt, ka man nevajag atbalstu, bet pietrūka drosmes. Tā bija superlaba pieredze. Pēc tās man vairs nav grūtību uzstāties dažu simtu cilvēku auditorijas priekšā. Emocionāli sāpīgi, bet jau tajā pašā vakarā ar treneri sapratām, ka biju ar pārāk mazu pieredzi – pāris maču un uzreiz paša augstākā virsotne. Pēc tam 200 metros problēmu vairs nebija, izdarīju visu, ko varēju, – vienkārši augstākam rezultātam nebiju gatavs. Šajā startā jau zināju, ko sagaidīt, šķiet, arī sasniedzu personīgo rekordu. Audzēkņiem saku – ja esi centies un sasniedz personīgo rekordu, mani neinteresē, kurā vietā paliec, jo zinu, ka visu izdarīji pēc labākās sirdsapziņas un tev sanāca. Šis tāllēkšanas starts bija izcila pieredze. Tādu nav daudz, kuri 80 000 skatītāju klātbūtnē spēj parādīt pašu labāko sniegumu. Ar to čempioni arī atšķiras."
Kā lūzuma punkts Kļaviņa karjerā bija 2014. gada Eiropas čempionāts, kad sportistam 100 metru distances laikā ieplīsa kājas muskulis. Viņš uzsver, ka tobrīd atradies lieliskā sportiskajā formā. "Zinu, ka sevi līdz galam nerealizēju, un joprojām ar to nespēju samierināties. Tas ir sliktākais veids, kā beigt karjeru, un tieši tāpēc ik pa laikam cenšos to atsākt, lai varētu aiziet, zinot, ka sasniegts labākais, ko spēju. Es tur bez variantiem būtu izskrējis personīgo rekordu – muskulis ieplīsa pie septiņdesmitā metra, bet finišā biju vien divas desmitdaļas lēnāks par savu rekordu. Šajā startā izdarīju visu, kas bija manos spēkos, atrados priekšā puišiem, kuri viennozīmīgi ir ātrāki par mani. Zinu, ka biju labākā formā, nekā statistiski parādās mans personīgais rekords. Tas bija lūzuma punkts, pēc tam sportiskajā ziņā vairs nekas neizdevās. Sākumā bija ļoti grūti saņemties vispār aiziet uz stadionu – man bija pretīguma sajūta, es vispār negribēju trenēties, vajadzēja pašam sevi pierunāt. Tomēr ir arī pozitīvais – tas noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc sāku strādāt par treneri."
Sapņi piepildās
Pēc Eiropas čempionāta Kļaviņš, kurš tobrīd vēl studēja par sporta skolotāju, izsūtīja savu CV, lai pieteiktos vairākām vakancēm un, kā pats saka, saprastu, vai ir kādam vajadzīgs. "Un man atbildēja daudzi. Atnāca arī ļoti interesants piedāvājums strādāt bērnudārzā, kur vajadzēja aizbraukt tikai divreiz nedēļā, bet attiecībā pret ieguldīto darbu bija ļoti augsts atalgojums. Šis bija izcils brīdis šo piedāvājumu pieņemt, jo par treneri strādāt esmu vēlējies visu mūžu. Muskuļa plīsums bija stimuls sākt meklēt, kā sevi realizēt citādāk. Neprotu sēdēt malā un darīt darbu, kas man nepatīk, bet tobrīd diemžēl trenēšanās vairs nesagādāja baudu – es to vairāk darīju pienākuma dēļ, nevis tāpēc, ka gribēju."
Līdz startam Riodežaneiro paraolimpiskajās spēlēs Kļaviņam pietrūka tika vienas sekundes simtdaļas, bet viņš par to nepārdzīvo. Atgūstot sportošanas prieku, diezgan nopietni trenēties Edgars atsāka pērn un šogad pavasarī pat aizbrauca uz Dubaiju, kur bija plānoti Grand Prix mači, bet, pasaulē strauji izplatoties Covid-19, tos pēdējā brīdī atcēla. "Mans pašmērķis nebija šogad tikt uz Tokiju, bet priecājos, ka esmu atguvis sportošanas prieku. Daru to sevis dēļ, lai justos fiziski stiprs."
Kļaviņa pārstāvētajā F13 medicīnas grupā pasaules rekords 100 metru sprintā ir 10,46 sekundes, tomēr tā sasniedzēja Džeisona Smita personīgais rekords ir pat 10,22 sekundes, jo pasaules labākos rādītājus atzīst vien Starptautiskās Paraolimpiskās komitejas rīkotās sacensībās. Jāpiebilst, ka Latvijas rekords 100 metru sprintā ir 10,18 sekunžu un pieder Ronaldam Arājam, kura karjeras augstākais lidojums beidzās ļoti līdzīgi kā Kļaviņam – ar Eiropas čempionātā gūtu kājas traumu.
Cīnoties ar muskuļa traumu, Edgars arī uzņēmās Latvijas Neredzīgo sporta savienības (LNSS) prezidenta amatu, kurā pavadīja vienu pilnvaru termiņu jeb četrus gadus. "Man to piedāvāja arī pirms tam, bet, tā kā negribēju prezidenta amatu apvienot ar sportošanu, ilgāku laiku teicu "nē". Kad jutu, ka karjera iet uz beigām, piedāvājumam piekritu. Pēc četriem gadiem gan vairs nevēlējos turpināt – paņēmu savai pieredzei to, ko gribēju un varēju, un arī pats sniedzu, ko gribēju un varēju," Kļaviņš saka, ka daudz labprātāk tomēr strādā par treneri, kur nodarbību apmeklēs vien tie, kuri grib strādāt un progresēt.
"Palasot senākas savas intervijas, redzu, ka piepildījies viss, ko teicu, ka gribu sasniegt, – tas dod siltu sajūtu. Bērnībā stāstīju, ka gribu būt profesionāls sportists – lielākā vai mazākā mērā tas notika. Teicu, ka gribu būt sporta menedžeris – LNSS ietvaros man izdevās izbaudīt, kā ir menedžēt un organizēt sporta aktivitātes. Teicu, ka gribētu būt sporta žurnālists – man bijusi iespēja kopā ar Māri Rīmeni komentēt paraolimpiskās spēles. Savukārt lielākais sapņu darbs bija trenēšana, un esmu pateicīgs, ka šobrīd man tāda iespēja ir," ar prieku pauž Kļaviņš un uzskaita arī, ko grib būt sasniedzis, kad pēc gadiem desmit pārlasīs šo interviju. "Gribu būt izcils treneris, aizvest savus audzēkņus uz olimpiskajām spēlēm, bet galvenais, lai viņi izaug par izciliem cilvēkiem – lai pēc 30, 40, 50 gadiem mēs sazvanāmies kā draugi un viens otram izstāstām, kā iet, lai mums ir prieks satikties. Tāpat vēlos, lai viņi ir izcili visā, ko dara, kā arī godīgi un kārtīgi – sports ir izcila vieta, kur to iemācīties. Gribu viņiem iemācīt, ka cilvēkam, kurš ir godīgs un cenšas, neviens nekad neko nepārmetīs. Tāpat vēlos par brendu izveidot savu attīstošo rotaļlietu veikalu Gudriembērniem.lv. Lai bērni spēlējas nevis ar degradējošām rotaļlietām, bet gan foršām lietām, kas viņiem palīdz un veicina attīstību."
Trenera straujais kāpums
"Kaut mana sportista pieredze nebija ilga un gara, tā bijusi pietiekami spilgta. Man bija izcils treneris, un ļoti daudz esmu iemācījies no viņa. Es nebiju talantīgs, man nesanāca viss, ko gribētos, un tas palīdzēja ļoti daudz apgūt, jo trenerim bija jādomā, kā tieši man iemācīt. Viņš ir radošs cilvēks, visu laiku domāja risinājumus, un tagad arī es visu laiku domāju risinājumus, jo nav vienas zāles, kas piemērotas visiem, viens paņēmiens, kā visi iemācīsies. Bieži saka, ka izcils sportists ļoti reti ir labs treneris, un tas ir mans lielais pluss – tā kā nebiju izcils sportists, man nācās daudz domāt, daudz mācīties. Līdz ar to saprotu bērnus, saprotu, ka viņi neprot, jo es pats nepratu! Mani vecākie audzēkņi šobrīd ir 12 gadu veci, bet viņi spēj daudz vairāk, nekā es pratu 18 gados, un par to esmu tik priecīgs," Kļaviņš saka no sirds, paužot prieku, ka viņa sportisti būs daudz izcilāki, nekā bija treneris. "Cenšos izjust katru bērnu un vecākiem saku, ka, iespējams, paies pat pusgads, kamēr viņu iztaustīšu. Bet, kad tas notiek, situācija strauji mainās. Negribu bērnus mainīt vai salauzt, jo ļoti daudzi jau ir izcilas personības. Mans uzdevums ir saprast, kā ar viņu sarunāties. Viena meitene sāka pie manis trenēties četru gadu vecumā, tagad viņai ir jau astoņi gadi. Sākumā viņa nedarīja neko, ko teicu, bet kādā brīdī uztvēru – kad pasaku, ka, ja gribi, vari neskriet, viņa ir pirmā pie starta līnijas. Pamazām tausties, kā runāt, kā atrast komunikāciju ar katru konkrētu bērnu. Kad tas izdodas, esmu ļoti priecīgs un gandarīts. Mans mērķis ir šos bērnus audzināt lielus un gudrus – strādāšu tik ilgi, cik viņi gribēs un varēs. Vēlos ar viņiem augt kopā."
Treneris stāsta, ka iespējas šobrīd ir nesalīdzināmas ar viņa paša bērnību. Viena no tādām ir arī viņa sporta klubs Noķer mani, kas radies, sākot strādāt bērnudārzā, –jaunajiem audzēkņiem ļoti iepatikušās sporta nodarbības, viņi par tām stāstījuši mājās, līdz vecāki aicinājuši skolotāju ar bērniem pastrādāt arī vakaros. "Sapratu, ka ideja nav slikta, un piekritu. Sāku tikai Mārupē ar saviem bērniem, bet cilvēki stāstīja cits citam, un man sāka zvanīt jau sveši vecāki. Beigās Mārupē vien bija četras nodarbības, bet pēc tam zvanīja arī no citām pilsētām, un kādā brīdī nodarbības organizēju septiņās vietās Latvijā – Rīgā, Mārupē, Tukumā, Cēsīs, Salaspilī, Siguldā un Ogrē," par straujo izaugsmi stāsta Kļaviņš, kurš šogad pirmoreiz arī rīkojis vasaras nometni.
Šis pozitīvais vīrusa laiks
"Šobrīd man ir divi uzņēmumi, trenera darbs un divus gadus vecs bērniņš. Pats grūtākais ir visu apvienot, bet man ļoti nepatīk, kad cilvēki stāsta, ka viņiem nav laika, – tie, kuri dara, vienmēr var izdarīt vairāk. Iepriekš dzīvoju Mārupē, bet par treneri strādāju Ogrē – braucu ar vilcienu, kas ceļā prasīja trīs stundas. Un dažreiz vecāki teica, ka nebūs treniņā, jo tālu jāiet – dzīvo otrā dzelzceļa pusē. Nopietni? Es pie jums braucu trīs stundas! Latvijā vispār neviena vieta nav tāla, līdz ar to jautājums ir – vai tu gribi vai negribi?" emocionāls kļūst treneris, kurš ir pateicīgs pandēmijas laikam, jo periodā, kad notika attālinātie treniņi, Noķer mani grupā palikuši vien tie bērni, kuri tiešām vēlas trenēties. "Attālinātie treniņi nozīmēja –nevis es paņemu bērnu prom, lai vecākiem ir vairāk brīvā laika, bet vecākiem tieši parādījās papildu uzdevumi. Tas parādīja, kurš kāpēc nāk. Man ļoti nepatīk darīt bezjēdzīgus darbus, nepatīk ar bērniem strādāt ķeksīša pēc, bet tagad palika tie, kuri pa īstam grib trenēties, nevis tie, kurus atved, lai viņus pieskata – es neesmu pieskatīšanas iestāde. Šis laiks atdalīja graudus no pelavām. Savukārt sporta skolas grupā šajā laikā sapratu, cik mani bērni ir izcili cilvēki, viņi patiešām centās attālināti strādāt. Mēs esam forša komanda!"
Tieši Covid-19 laikā Kļaviņš ar sievu arī izveidojis uzņēmumu Gudriembērniem.lv. "Izlēmām iet nevis lētu un sliktu rotaļlietu ceļu, bet pārdot kvalitatīvas preces par demokrātisku cenu. Šobrīd tās iespējams iegādāties tikai internetā, bet mēģināsim laika gaitā paplašināties."
Kaut Edgars dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, viņš ir labi informēts par neredzīgo sportistu līmeni Latvijā, atzīstot, ka tas ir vājš. "Lai šāds cilvēks sportotu, raksturam jābūt lielākam nekā ikdienas cilvēkam. Supertalanti ir reti, bet, ja tāds neesi, nepieciešams smagi strādāt – neuzdot papildu jautājumus, bet vienkārši darīt. Tādu diemžēl ir ļoti maz. Bērni nāk arvien vājāki un vājāki. Man nepatīk, ka Strazdumuižas centrā ar viņiem ļoti auklējas. Jā, bērniem ir tiesības, un kādam tās jāuzrauga, bet nedrīkst arī krist galējībās, tāpēc uzskatu, ka sistēma ir greiza. Es kā bērns skolā apzinājos, ka varu darīt visu, ko gribu, bet bērnam nedrīkst rasties sajūta, ka viņš ir tas, kurš kontrolē situāciju. Tomēr, kuri grib, tie mācīsies, un arī no tās skolas izauguši daudzi izcili cilvēki." Līdzīgi nepopulārs viedoklis Kļaviņam ir arī par īpašo bērnu integrēšanu parastajās skolās, uzskatot, ka viņu ielikšana tajās būtu nevis integrēšana, bet gan iemešana pašizdzīvošanai. "Visticamāk, viņi neizdzīvotu, jo izdzīvo stiprākais. Sistēma nav gatava pēc būtības – mēs nespējam katrā skolā piedāvāt grāmatas speciālā rakstā, asistentus nedzirdīgajiem un neredzīgajiem. Mūsu sistēma tam nav gatava. Tāpat arī sabiedrība līdz tam nav izaugusi. Līdz ar to neesam gatavi ne tehniskajā, ne morālajā ziņā. Mākslīgi iemest un pateikt, ka tagad jātiek galā, bet, ja netiksiet, esat slikti skolotāji, nedrīkst."
Kļaviņam nepatīk lielīties ar panākumiem, tāpēc karjeras laikā viņam bija tradīcija, saņemot medaļu, to iespējami ātri palikt zem krekla. "Gribu, lai mani ciena kā cilvēku, nevis tāpēc, ka esmu izcīnījis medaļu. Man tā medaļa neko nemaina. Tas, vai esi olimpiskais čempions, Latvijas čempions vai palicis pēdējais, nedrīkst mainīt tavu emocionālo stāvokli."
"Svarīgākais ir ar vēsu prātu saprast esošo situāciju, kas ar tevi noticis, un aptvert, ko konkrētajā brīdī vari un ko nevari. Ļoti reti ir situācija, ka nevari vairs neko. Ja tev strādā kājas, saproti, ko vari izdarīt ar kājām, ja strādā rokas – ko ar rokām. Strādā galva? Izcili! Galvai ir ļoti plašs pielietojums, tā nav iedota tikai smukumam," paraolimpietis motivē cilvēkus, kurus dzīvē piemeklējušas problēmas. "Kad esi sapratis, ko vari, tālāk jāsaprot, ko gribētu. Kaut visneiedomājamāko. Un tad lēnām jāsāk čubināt. Bet pats galvenais ir ticēt tam, ko dari. Es personīgi nevaru izdarīt to, kam neticu. Galvenais ir visu laiku darīt. Kāda atšķirība starp labu ideju un izcilu? Labā paliek kā ideja, bet izcilā tiek realizēta. Pie tā nepieciešams ļoti stingri pieturēties ikvienam. Es no rīta ceļos ar domu, lai kļūtu arvien izcilāks. Tas mani motivē!"
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Sports mūs vieno! saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktors Armands Sametis