Kādas ir jūsu pirmās asociācijas un saskarsme ar olimpisko kustību?
Vēsturiski pirmās asociācijas, kā jau droši vien visiem, saistās ar olimpiskajām spēlēm kaut kad no bērnības. Man spilgti atmiņā iespiedies lācēns, kurš uzlidoja debesīs Maskavā. Iepriekšējās olimpiskās spēles 1976. gadā Monreālā neatminos, un arī no Maskavas spēlēm ļoti daudz atmiņu nav palicis, lai gan atceros Daiņa Kūlas metienu, atceros airētājus un lācēnu. Pēc tam nākamās spēles un to izcilnieki jau ir palikuši labā atmiņā. Raimonds Vilde, Pāvels Seļivanovs – volejbola dižgari. Bērnībā, sekojot sporta sacensībām, veidojas elki, kas man, nenoliedzami, bija šie olimpieši. Vēl tagad, runājot pat tikai telefoniski ar Pāvelu Seļivanovu, es stāvu kājās. Tik dziļu un patiesu respektu šie cilvēki dod nākamajām paaudzēm.
Mūsdienās ne viens vien apšauba šīs kustības virzību un vērtības, aizrādot par politisko ietekmi, skandāliem, komercializāciju...
Piekrītu, ka olimpiskās kustības virzība pēdējo, šķiet, gadu trīsdesmit laikā likusi aizdomāties par tās sākotnējām vērtībām. Tās pašas olimpiskās spēles kļuvušas par ļoti komercializētu pasākumu, kurā bieži vien sportists paliek otrajā plānā. Kaut kur esam aizgājuši nepareizu ceļu. Tā gan ir lieta, ko mēs kā maza valsts nevaram diži ietekmēt.
Jums ir liela pieredze banku un ekonomiskajā sektorā. Kādas ir šīs komercializācijas nevēlamās blaknes?
Paskatāmies uz Starptautisko Olimpisko komiteju (SOK), kas nespēj distancēties un krieviem, baltkrieviem, pateikt skaidru "nē". Kad [SOK prezidents] Tomass Bahs sāk runāt, ka viņiem vajadzētu zem neitrāla karoga ļaut piedalīties olimpiskajās spēlēs... Ja tāda attieksme būtu bijusi pret hitlerisko Vāciju pēc Otrā pasaules kara vai tā laikā, vai tiešām pasaules sabiedrība to akceptētu? Manuprāt, šāda veida diskusijas vajadzētu vienkārši izbeigt. Skaidrs, ka tur apakšā ir milzu nauda. Olimpisko spēļu rīkotāji gūst lielu peļņu, taču sportisti paši no tās saņem ļoti maz. Tas veicina to, ka vairākos lielajos sporta veidos pasaules čempionāti kļūst daudz svarīgāki par olimpiskajām spēlēm. To jau sen pierādījis futbols, uz ko līdzīgu, manuprāt, iet arī basketbols, klasiskais volejbols, regbijs, kas spēj radīt milzu notikumu paši par sevi. Viņiem sevi pierādīt olimpiskajās spēlēs kļūst nenozīmīgi. Tas olimpiskajai kustībai ir risks, jo tieši lielais sports piesaista uzmanību.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!