Atceros, ka jau pirms pāris sezonām, pirmoreiz kāpjot uz goda pjedestāla, no tevis nebūt nestrāvoja labi padarīta darba sajūta. Vienmēr bija dziņa pēc pirmās vietas!
Tā arī bija. Patiesībā man nekad nav bijis sajūtas, ka kaut kas sasniegts un var apstāties. Sportists nedrīkst būt ar tādu domāšanu, jo tad viņš apstājas. Man nav interesanti sporta karjeru izmantot, lai vizinātos pa pasauli, ķertu dabas skatus. Nekad sacensībās nepiedalos tikai piedalīšanās pēc. Ja eju uz starta, tad tikai ar domu, lai būtu labākais.
Vai sasniegtais tev kā sportistam pavēris kādas jaunas iespējas?
Mūsu nopelnītais valsts finansējums par Latvijas izlases sastāvā gūtajiem sasniegumiem olimpiskajās spēlēs, Eiropas un pasaules čempionātos un Pasaules kausā nonāk kopējā katlā, lai turpinātu visas komandas attīstību, bet bija arī dažas individuālas prēmijas, ar kurām varam rīkoties pēc saviem ieskatiem. Pagājušajā sezonā arī man šis tas salasījās, taču ne jau izklaidēs un klubos to notriecu. Pamatā visu šo naudiņu ieguldīju savā izaugsmē, atsevišķos tehniskajos elementos. Šobrīd dzīvoju tikai ar domu, lai kā sportists pilnveidotos un augtu.
Jaunais olimpiskais cikls kamaniņu komandā nācis ar lielām izmaiņām – karjeru beidza brāļi Šici, Elīza Tīruma, Ulla Zirne, Riks Kristens Rozītis, Artūrs Dārznieks. Kā pamainījusies atmosfēra?
Pavisam nesen, strādājot darbnīcā, mans skatiens aizķērās pie vienas Latvijas izlases kopbildes uz sienas. Šķiet, tā bija fotosesija pirms diviem vai trim gadiem, un no visas lielās komandas šobrīd esam palikuši tikai mēs ar māsu (Kendiju Aparjodi – aut.). Pēdējos pāris gados komandā ienācis ļoti daudz jaunu asiņu, bet tas ir labi. Negribas jau nevienam tā aizrādīt, bet notiek dabisks process. Tie, kuriem bija jāaiziet, tie aiziet. Vietā nāk jauni un perspektīvi sportisti. Ir gan ļoti savādi apzināties, ka ar māsu esam vecākie komandā. Noteikti pats nejūtos kā veterāns. (Smejas.) Domāju, arī laikā, kad mēs ienācām, pieredzējušie izlases sportisti nejutās kā veterāni. Visi kopā strādāja, visi cīnījās par augstākajām vietām. Ja sportists var konkurēt, ja var sasniegt atbilstošu rezultātu, vienalga, cik vecs vai jauns viņš ir. Šobrīd vienkārši tā sanācis, ka mums ir gados ļoti jauna komanda.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!