Armands Zvirbulis Latvijas cīkstonis
Jā, viņš man bija labi zināms, cīnījos ar viņu jau pasaules čempionātā, arī pirmajā kārtā. Toreiz es sīvā cīņā uzvarēju, bet šodien viņš bija ļoti labā formā. Labākā par mani. Mazlietiņ pietrūka, lai viņš iekļūtu finālā, kas man dotu iespēju piedalīties gandarījuma turnīrā. Uzskatu, ka viņš pusfinālā zaudēja tikai tāpēc, ka Aleksandram tā bija ceturtā cīņa turnīrā, bet viņa pretiniekam no Azerbaidžānas tā bija tikai trešā cīņa. Tāpēc Huštins pusfinālā bija krietni nekustīgāks.
Kāpēc zaudēji savu vienīgo cīņu?
Kārtējo reizi biju mazlietiņ pārdedzis (nopūšas). Divreiz pieļāvu kļūdu - jau ņēmu punktu, bet pēdējā brīdī galvā pazibēja doma, ka jāiet pēc diviem punktiem, un galu galā nepaņēmu arī to vienu punktu. Bet es visu laiku zinu, ka pret Aleksandru nedrīkst gaidīt (dusmīgs uz sevi)! Ir jāņem tas viens punkts, jo viņu nosēdināt ir ļoti sarežģīti. Bet galva nenostrādāja pareizi.
Vienreiz jau viņu biji noguldījis.
Jā, dabūju viņu uz vēdera, pēc tam tikai bija jāskrien aiz muguras, bet pārāk lēni darbojos tālāk. Viņš jau, protams, izmuka. Mūsu svara kategorijā visi esam ļoti līdzīgi. Tikai krievs [Šamils Kudiamagomedovs - aut. piez.] ir krietni pārāks, bet visi pārējie esam stipri līdzīgi, un uzvar tas, kurš mazāk kļūdās. Divas kļūdas ir četri punkti, un tieši tā šoreiz arī bija starpība.
Vairākkārt izteicies, ka esi zaudējis pārliecību.
Jā, tā ir. Pēc Londonas olimpiskajām spēlēm vairs netieku galā ar psiholoģisko spiedienu. Kopš tā laika esmu kļuvis daudz spēcīgāks, bet vairs netieku galā psiholoģiski. Pusgadu gatavojos vienām sacensībām, un tā sanāk... Pirms četriem pieciem gadiem man bija labākie rezultāti, bet tobrīd biju vājāks nekā tagad.
Kā bija startēt savu līdzjutēju priekšā?
(Domā.) Jau pirms sacensībām teicu, ka baidos viņus pievilt, un diemžēl tā arī sanāca. Pirmoreiz cīnījos savējo priekšā un... Kauns, protams, ka es viņus pievīlu. Startēšana savā valstī man nepalīdzēja noņemt stresu vai vismaz mazināt to.