Bijušais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs, pašlaik aizsardzības ministra padomnieks Jānis Kažociņš šonedēļ piedāvāja īpatnu skatījumu uz Krievijā notiekošo: «Ja kāds domā, ka, Putinam zaudējot varu, iestāsies labāki laiki, tad es domāju, ka viņš rūgti maldās, jo var iestāties pat vēl sliktāki laiki.» Kažociņa skatījumā, Krievijas līderis ir «racionāls» - vismaz jautājumā par kodolieroču lietošanu -, savukārt viņa vietā varot nākt cilvēks, kurš tāds nav.
Būtiskais šajā konstrukcijā ir tas, ka Rietumu demokrātijā uzaugušais Kažociņš noteiktos jautājumos izrādās tādu politiķu kā, piemēram, Aivars Lembergs domubiedrs. Konstrukcijas pamatā ir viedoklis, ka «zināms ļaunums ir labāks nekā nezināms». Labāk autoritārs vadonis, kas tur valsti dzelzs dūrē, nevis kaut kas neprognozējams. Un tā arī Ventspils mēra bieži kritizētie amerikāņi veido savu ārpolitiku. Piemēram, piecieš Karimovu Uzbekistānā, jo labāk viņš nekā iespējama islāmistu nākšana pie varas, piecieta un piecieš diktatorus Āfrikā, Ziemeļkorejā un citur - lai tikai nenotiktu kaut kas «neprognozējams» (starpetnisku konfliktu uzplaiksnījumi, bēgļu plūdi utt.).
Neprognozējamība nepatīk vairākumam cilvēku, tādēļ pats uzstādījums ir saprotams. Tomēr, manuprāt, tajā ir divas nepilnības.
Pirmā - pieņēmums, ka, ja kāda valsts savā uzbūvē un politikā jūtami atšķiras no Rietumu standartiem, tad status quo izjukšanas gadījumā visticamākais scenārijs ir «būs vēl sliktāk». Nepievēršoties Ventspils mēra iecienītajiem arābu valstu piemēriem, Krievijas gadījumā var teikt, ka kaimiņvalsts politiskajā un sabiedrības noskaņu buljonā patiešām peld par Putinu vēl, ja tā var teikt, trakāki elementi - vēl šovinistiskāki, vēl vairāk Rietumus nīstoši utt. Tomēr īsti nesaprotu, kādēļ - Kažociņa & Co ieskatā - tieši tādi ņems virsroku? Manuprāt, elite Krievijā ir uzkrājusi pietiekoši daudz resursu, kurus nevēlas zaudēt, lai vajadzības gadījumā panāktu, ka Putina vietā stājas kaut kas racionalitātes ziņā līdzvērtīgs. Un, iespējams, pat kaut kas Rietumiem saprotamāks un pieņemamāks. Manuprāt, elite Krievijā vienkārši vēlas netraucēti baudīt salaupīto, un tas ir ļoti spēcīgs motīvs rīcībai. Putina krišanas (jebkādā formā) ticamākais rezultāts būtu atgriešanās deviņdesmito gadu nogales situācijā, kad reģionālās elites pārņem savā kontrolē ekonomiskos resursus un dažādās pakāpēs ignorē «centru».
Otrā un, manā skatījumā, būtiskākā nepilnība. Šādi konkrētais līderis faktiski saņem signālu, ka viņš var droši šantažēt visu pasauli. Darīšu, ko un kā gribēšu, jo man taču nav alternatīvas - bez manis būs vēl sliktāk. Jautājums: vai kāds var pateikt, kur šim līderim, iegūstot šādu «atvērtu» indulgenci, būs sarkanā līnija? Šķiet, agresijas pret Ukrainu gadījumā mēs jau redzam, ka sarkanā līnija sāk pārvietoties. Tad savukārt ir jautājums: kāda jēga «zināmā ļaunuma» akceptēšanai, ja «zināmais ļaunums» atļaujas arvien vairāk? Līdz kādā brīdī savā nesodāmības apziņā izdara kaut ko «neracionālu».
Rietumi nedrīkst pakļauties šantāžai, kas turklāt ir - nu jā, neracionāla.