Es domāju, ka reformas tiešām nepieciešamas un jo ātrāk, jo labāk. Jau iepriekšējās ministres laikā, ja tā var teikt, dega sarkanais signāls, ka veselības aprūpes sistēmā ir nopietnas problēmas. No vienas puses, tiek runāts par naudas trūkumu nozarē, kas, protams, ir saprotams, bet, no otras puses, jārunā par to, ka šī sistēma ir nesakārtota, neefektīva, necaurskatāma, sadrumstalota.
Un tomēr pamatā visi runā vispirms par naudas trūkumu - iedosiet mums tik un tik miljonus, un viss būs kārtībā.
Protams, jāsaprot, ka ir parādījusies tā saucamā privātā veselības apdrošināšana un ir privātie veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji, vienlaikus saglabājas arī valsts infrastruktūra, valsts sniegtie pakalpojumi, veselības aprūpe kā tāda kļūst dārgāka, līdz ar to naudas pietrūkst. Var jau piešķirt papildu naudu, piemēram, vēl 35 miljonus, kā to dzirdējām no premjera puses, bet, ņemot vērā problēmas, kas saistītas ar kvalitātes uzraudzību, neefektivitāti, sadrumstalotību, ir acīmredzams, ka sākumā sistēma kā tāda būtu jāsakārto un tikai pēc tam jāpiešķir papildu nauda, kas tad tiktu efektīvi izmantota.
Vai neefektivitātes mazināšana, sistēmas sakārtošana, ko pieminat, vispār iespējama? Tie, kas šajā jomā darbojas, taču ieinteresēti aizstāvēties pret visiem, kas apdraud līdz šim ierasto dzīves ritmu, un vieglāk taču visā vainot vien naudas trūkumu, nevis sevi.
Bet tas ir jādara - patīk vai nepatīk. Kā viena no lielākajām problēmām, un ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs, atklājas nepieciešamība pēc tā saucamās kvalitātes uzraudzības. Proti, ārstēšanas procesam, sevišķi, kas attiecas uz hroniskajām slimībām, jābūt ar noteiktu kvalitātes uzraudzības sistēmu, kas paredz kontroli tam, vai ārstēšanas process virzīts uz rezultātu. Katrai diagnozei ir kaut kāds izpildes rādītājs, proti, līdz kādam līmenim cilvēku var pilnībā vai daļēji izārstēt, un tad attiecīgi būtu jārunā, ka veselības aprūpes iestādei vai ārstam tiktu maksāts par to, ka ir sasniegts konkrēts procentos mērāms rezultāts, nevis par to, ka veikta tāda vai cita manipulācija. Jo ne jau vienmēr visas manipulācijas ir nepieciešamas. Esošajā sistēmā nauda tērējas par ārstu norīkotajām manipulācijām, kas ne vienmēr sasaistīts ar rezultāta sasniegšanu.
Parasti jau laba resursu izlietojuma kontroles sistēma darbojas valstīs, kur ir privātā veselības apdrošināšana. Līdzīgi to redzam auto apdrošināšanā. Vai mums jāveido privāta vai valsts veselības apdrošināšanas sistēma?
Ja runājam par obligāto veselības apdrošināšanu, tai viennozīmīgi jābūt valsts sistēmai.
Vai visiem ir vienota izpratne, kādas reformas nepieciešamas? Jo mums jau ierasts - kā mainās ministrs, tā mainās priekšstati par reformu.
Esošais ministrs sācis ne tik daudz ar veselības apdrošināšanas modeļa ieviešanu, cik veselības aprūpes iestāžu izmaksu efektivizēšanu. Piemēram, no slimnīcu finanšu pārskatiem izņēma tā saucamos procentu maksājumus par iepriekš ņemtajiem kredītiem. Ja runājam par reformu, skaidrs, ka vispirms ir nepieciešama kvalitātes kontroles sistēma, par kuru jau iepriekš runāju.
Ir veikti kādi aprēķini, cik tas varētu izmaksāt?
Tīri administratīvi - lai nodrošinātu sistēmu, lai būtu attiecīgi cilvēki, kas to varētu uzraudzīt, - liela summa, domāju, nebūtu nepieciešama, tie būtu pāris miljoni.
Ja runājam par veselības apdrošināšanu, par tās finansēšanas avotiem, arī ir neskaidrība - iepriekš tika runāts par piesaisti iedzīvotāju ienākuma nodoklim, tagad - sociālajam budžetam.
Jā, kad bija runa par ienākuma nodokli, bija aprēķināts - lai sistēma sāktu darboties, nepieciešams viens miljons eiro. Taču nauda sociālajā budžetā paredzēta noteiktiem mērķiem. Tas nav kopējs katls, tur ir personificētie konti, kur tiek uzkrātas tā saucamās valsts nākotnes saistības, un nav paredzēta vēl kādu pakalpojumu apmaksa. Līdz ar to būtu jārunā par papildu nodokli. Jautājums, vai cilvēki būtu gatavi samaksāt vēl, pieņemsim, 2%. Bet te ir vēl viens principiāls jautājums - kur un kādā veidā tā nauda nonāk. Tai tad jābūt personificētai līdzīgi kā sociālās apdrošināšanas sistēmā. Tagad virkne valstu runā par vienoto veselības un sociālās apdrošināšanas sistēmu, jo mehānisms vairāk vai mazāk ir līdzīgs.
Laikam jau vienlaikus arī jāievieš skaidrība par to, kas ir un kas nav valsts garantētajā un arī šādā - ar jaunu nodokli saistītā - apdrošināšanas pakalpojumu grozā?
Tieši tā. Ir jābūt vienotai centralizētai sistēmai. Un tad parādās jautājums par e-veselību. Ja atceraties, un tas bija labs darbs arī no esošā ministra, ka viņš nedaudz šo purvu izkustināja, jo bija iztērēti jau padsmit miljoni eiro, veidojot ļoti nepieciešamo centralizēto sistēmu, kas ļautu izsekot visai naudas plūsmai sasaistīti ar visiem pakalpojumiem, izrakstītajām receptēm. Manuprāt, protams, tam nebūtu jāmaksā padsmit miljonu - šādu sistēmu varētu ieviest par pāris miljoniem. Bet tā, kā teicu, būtu ļoti nepieciešama.