Kā bija paredzams, Latvijas sākumsastāvā bez spēļu prakses palikušā Kaspara Dubras vietā līdzās kapteinim Kasparam Gorkšam šoreiz bija Vitālijs Jagodinskis, un savainotā Oļega Laizāna vietu centra pussarga pozīcijā ieņēma Jānis Ikaunieks. Pēdējais gan līdz šim vairāk spēlējis kā malējais pussargs, bet pēc martā veiktajām taktiskajām pārmaiņām Latvijas izlasē ar Igoru Tarasovu starp aizsardzības un vidējo līniju centra pussargiem vairs nebija tik aktuāla nepieciešamība būt drošiem aizsardzībā.
Sarkanbaltsarkanie maču iesāka ar pārsteidzoši aktīvu presingu, neļaujot neapstrīdamiem favorītiem no Nīderlandes uzreiz velt savus uzbrukuma viļņus. Jau pirmajās četrās minūtēs viesi divreiz tikai ar noteikumu pārkāpumu apturēja Valēriju Šabalu, dodot mājiniekiem iespējas izpildīt brīvsitienus, kas ir viens no nedaudzajiem veidiem, kā Latvija varētu gūt vārtus pret nīderlandiešiem. Šoreiz gan sarkanbaltsarkanajiem neizdevās izmantot šo trumpi, un drīz vien oranžie sāka terorizēt arī Latvijas aizsardzību. Sevišķi bīstams bija Memfiss Depajs, kurš regulāri apspēlēja Latvijas izlases labās malas aizsargu Gintu Freimani. FK Jelgava aizsargs jau pirmajā puslaikā guva nopietnu savainojumu un pēc mača aizgāja līdz komandas autobusam, mix-zonā manāmi pieklibojot. Freimaņa vietā nākušais Vladislavs Gabovs pirmajās sekundēs pēc nākšanas laukumā zaudēja divcīņu ar Depaju, tomēr turpinājumā turēja draudīgo pretinieku grožos.
Gandrīz nemanāms bija viesu spilgtākā zvaigzne šajā sastāvā - Robins van Persijs. Pēc mača treneris Marians Pahars uzslavēja mūsu balsta pussargu Tarasovu par Nīderlandes kapteiņa apturēšanu. Ne velti tieši van Persijs bija pirmais, ko viesu treneris Gīss Hidinks otrajā puslaikā nomainīja. Latvijas izlase ieguva bīstamu standartsituāciju pie Nīderlandes soda laukuma, bet Ikaunieks nolēma riskēt un mēģināt pārsteigt pretinieku ar sitienu, nevis centrējumu soda laukumā, kur jau bija atnākuši Latvijas centra aizsargi. Diemžēl Jāņa sitiens nebija precīzs. Pahars laukuma malā vien paguva nokliegties: «Janka, ko tu dari?!» Mājinieku aizsargi nepaguva atgriezties savās pozīcijās, un van Pērsiju nomainījušais Georginio Veinaldums ieripināja bumbu vārtos.
Pahars neslēpa, ka arī viņu šis Ikaunieka lēmums pārsteidzis, tomēr viņš aizstāvēja pussargu, noliedzot, ka Ikaunieks pārkāptu taktisko disciplīnu. Tā vietā viņš par zaudējuma galveno iemeslu minēja mūsu futbolistu nepietiekamo fizisko kondīciju, jo bija acīmredzams, ka mača galotnē vairāki mājinieki cīnījās pēdējiem spēkiem, toties nīderlandieši saglabāja «svaigumu». «Te nu arī izpaužas mūsu problēmas: spēļu prakses trūkums, īsā treniņnometne. Ko lai četrās dienās izdarām? Mūsu futbolistiem jāspēlē regulāri savos klubos, vairāk un cītīgāk jātrenējas.»
Par spīti zaudējumam, šoreiz izlases parādītais sniegums gan drīzāk jāvērtē ar plus zīmi. Kā pēc mača atzina gan treneris, gan paši futbolisti, visi lieliski apzinās, kādās pozīcijās ir abas valstsvienības un kāds ir reālais spēku samērs. Latvijas izlases sniegumā bija vairākas pozitīvas iezīmes: laba bumbas pieturēšana laukuma centrā ar centieniem veidot mērķtiecīgu un pakāpenisku saspēli, nevis tikai bumbas speršana uz priekšu. Ar presingu Latvija turēja spriedzē spēcīgās Nīderlandes aizsardzību, ko pēc mača bija spiests atzīt arī augstprātīgais Hidinks: pirmajā puslaikā viesi bija satraukti. Un pašlaik arī tas nav maz Latvijas izlases izpildījumā.