Jau pirmajās dienās īpaši pamanīju D. - puisi, kas aizrautīgi iegāja jaunajā vidē, ātri atrada kopīgu valodu ar klases biedriem. Liekas, ka viņā ieraudzīju to uguntiņu, kas bija manī skolas gados, ko vienmēr esmu gribējusi redzēt savos skolēnos. Viņš bija līderis vislabākajā nozīmē. Mūsu klasē dominēja gaišums, optimisms, labvēlība vienam pret otru (lai arī skolēni bija dažādu tautību), klases pasākumos piedalījās visi, jo vienkārši bija interesanti un neviens nejutās lieks. (..)
Viņi bija tie, kas man palīdzēja tikt pāri dzīves smagākajam laikam, atrast spēku meklēt un darboties, jo viņu vidū citādi nevarēja būt. Audzināšanas stundas izvērsās pārrunās, kad bagātinājām viens otru, kopīgi plānojām un risinājām. D. un Co man deva pilnīgu pārliecību, ka ne tikai vēsturē personībai ir bijusi izšķiroša nozīme, bet arī šodien man apkārt tādas reāli pastāv. D. man lika atzīt, ka nedrīkst ieslīgt ikdienas rutīnā, bet katra diena nāk ar pārsteigumu un jaunām cerībām. Prieku radīja tas, cik interesantas idejas var ģenerēt, ja ir atbalsts un vēlme darīt. Nekad neaizmirsīšu, cik interesanti plānojām savus pasākumus, kā sadalījām pienākumus un uzdevumus! Tā tapa mūsu pankūku vakari, tematiskie vakari, ekskursijas un koncerti svētkos. 212. kabinetā pat pirms stundām skanēja ģitāras, tika dziedāts. (..) Pēdējā zvana dienā ģimnāzijas aulā visi ienācām latviešu tautas tērpos -- mēs, kas pēc tautībām bijām dažādi, bet mūs vienoja ģimnāzijas gadi un gars, ko paši, balstoties uz D. idejām, bijām radījuši.»