Ne 1918., ne 1919. gadā otru pasaules karu izraisīt neizdevās. Sarkanā armija līdz Vācijai netika, tā bija vēl pārāk vārga. Turklāt Krievijā plosījās asiņainais Pilsoņu karš. Sarkanās armijas galvenie spēki bija aizņemti iekšējās frontēs cīņā pret Krievijas tautām, kas nevēlējās komunismu. Šajos apstākļos Ļeņins un Trockis nevarēja atļauties sūtīt nozīmīgus spēkus palīgā komunistu valstīm, kas bija saradušās Eiropā.
Tomēr cīņa turpinājās. Padomju Krievijas komunisti gan piespiedu kārtā karus izbeidza, risināja miera pārrunas un slēdza miera līgumus, taču jau 1918. gada martā viņi oficiāli un neslēpti bija paziņojuši, ka jebkuru miera līgumu viņi var lauzt jebkurā viņiem ērtā brīdī:
«Kongress īpaši uzsver, ka Centrālajai Komitejai tiek dotas neierobežotas pilnvaras jebkurā brīdī lauzt jebkurus savienību un miera līgumus ar imperiālistiskajām un buržuāziskajām valstīm, kā arī pieteikt tām karu.» (Protokoli sjezdov i konferencij Vsesojuznoi kommuņističeskoi partii (boļševikov). Sedjmoi sjezd. 1928. 176. lpp.; KPSS v rezoļucijah i rešeņijah sjezdov, konferencij i pļenumov CK. Sborņik dokumentov. 1970. 27. lpp.)
*
1919. gadā Ļeņins un Trockis Maskavā izveidoja starptautisku organizāciju - Komunistisko Internacionāli (Kominterni), kas pašpasludinājās par pasaules revolūcijas štābu.
Kominterne par savu mērķi izvirzīja Vispasaules Padomju Sociālistisko Republiku Savienības izveidošanu.
1919. gadā visos kontinentos aktivizējās komunistu partiju veidošanas un stiprināšanas process. Katra no tām sevi pasludināja par Kominternes sekciju.
Oficiāli šīs organizācijas struktūra izskatījās šādi: visas pasaules komunistiskās partijas, ieskaitot Krievijas komunistus, bija vienlīdzīgas. Visas maksāja biedra naudu Kominternes kopējā kasē. Visu pasaules kompartiju pārstāvji pulcējās kopīgos kongresos, izstrādāja stratēģiju, taktiku un formēja visiem vienu vadību - Kominternes Izpildkomiteju. Šim orgānam pakļāvās visi pasaules komunisti. Krievijas komunistiskā partija oficiāli bija tāda pati Kominternes sekcija kā citas, tai bija jāpakļaujas kopīgi izstrādātajiem lēmumiem vienlīdz ar pārējām partijām.
Praksē tas bija citādi. Visa nauda Kominternes budžetā nāca no Padomju Krievijas zelta rezervēm. Visas pasaules komunistiskās partijas bija izveidotas par Maskavas naudu un pastāvēja, tikai pateicoties Kremļa sniegtajam finansējumam. Arī pati Kominterne bija izveidota par to pašu naudu. Kominternes vadītāji dzīvoja un strādāja Maskavā ciešā padomju slepenpolicijas uzraudzībā. Visus norādījumus viņi saņēma no Kremļa. Kominternes vadībā atradās tikai tie cilvēki, kuri Kremļa vadoņiem bija izdevīgi, kuri bez ierunām pildīja visu, ko tiem pavēlēja.
Kominterne savā ziņā bija unikāls veidojums. Nekad iepriekš cilvēces vēsturē nebija pastāvējusi tai līdzīga apvienība. Tikpat kā visās pasaules valstīs, no Japānas līdz Urugvajai un Čīlei, tika izveidotas komunistiskās partijas, kas ievēroja tādu politisko līniju, kādu tām diktēja Maskava.
Nereti šo komunistisko partiju pārstāvji atradās arī savu valstu arodbiedrību un likumdošanas orgānu vadībā un dažkārt pat valdībā. Bet tā visa ir tikai viena - redzamā Kominternes darbības puse.
(Romāna fragmentu noslēgums 23. janvāra numurā)