Šo iespaidu pastiprināja Eiropas Parlamenta deputātes Sandras Kalnietes (Vienotība) nedēļas sākumā paziņotais, ka arī viņa piekristu kandidēt uz Valsts prezidenta amatu. To var saistīt ar centieniem dot iespēju partijas biedriem salīdzināt, kura ir amatam piemērotāka, lai mazinātu S. Āboltiņas izredzes. Taču pamatā ir jautājums, kuram kandidātam ir lielākas iespējas nodrošināt vairākumu, un S. Āboltiņai tās ir labākas - par viņu balsot varētu būt ieinteresēta arī Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), kas gan oficiāli jau paziņojusi par atbalstu tagadējam prezidentam Andrim Bērziņam. Taču viņš vēl nav atklājis, vai kandidēs. ZZS ieguvumi varētu būt vismaz divi - ja Vienotība paliktu bez spēcīga līdera, partija būtu novājināta, un tālākie politiskie notikumi varētu novest arī pie valdības maiņas, kas pavērtu iespēju ZZS iegūt premjera posteni. Nosaukt šo cilvēku ir Valsts prezidenta galvenais uzdevums.
Premjere Laimdota Straujuma (Vienotība), kuras otrajai valdībai šodien aprit simts dienu, šī notikuma priekšvakarā paziņoja, ka neplāno demisionēt. Viss liecina, ka amatā viņa jūtas ievērojami pārliecinātāka nekā savā pirmajā valdībā, lai gan nekad nav apstiprinājusi, ka noskaņota strādāt amatā četrus gadus. Lūgta vērtēt šos pieņēmumus, S. Āboltiņa Dienai atzina, ka Vienotībā vairāk nekā jebkurā citā partijā ir prezidenta amata cienīgi cilvēki: S. Kalniete, Artis Pabriks, Andris Piebalgs, L. Straujuma, Inese Vaidere, Ojārs Ēriks Kalniņš. Šajā uzskaitījumā viņa iekļāva arī sevi, bet uzsvēra: «Mums vēl nav bijušas diskusijas. Vienotība nevar atļauties izvirzīt kandidātu, kurš negūst vairākuma atbalstu. Šajā iekšpolitiskajā situācijā mēs nevaram bezatbildīgi mētāties ar politiķu uzvārdiem.»
S. Kalniete Dienai sacīja, ka ir paziņojusi par gatavību kandidēt prezidenta vēlēšanās, jo vēlas panākt «paātrinājumu publiskajai diskusijai». Viņa uzskata, ka partijai ir jānosauc kandidāti, lai šīs debates varētu sākties, un tad deputāti labāk justu sabiedrības noskaņojumu.
Saeimā pārstāvētās partijas līdz šim ir izvairījušās no sabiedrības iesaistīšanas prezidenta kandidātu vērtēšanā. S. Āboltiņai par labu nenāktu, iespējams, arī tas, ka bijušais Saeimas deputāts Jānis Junkurs (Vienotība) joprojām nav ar pilnu jaudu nodevies tiem izaicinājumiem, kuru dēļ atteicās no mandāta, ko ieguva S. Āboltiņa. J. Junkurs rakstiski Dienai atbildēja: «Kopš pēdējo reizi sazinājāmies, nekādu dižu pārmaiņu nav, bet informēšu, kad tādas būs. Kopš neesmu vairs amatpersona, man ir maza vēlme dalīties ar savu privāto dzīvi.»
Baumas, ko kuluāros izplata konkurenti par Vienotības vadītājas iespējamiem plāniem, un S. Kalnietes paziņojums sakrīt ar laiku, kad Vienotības valde gatavojas nākamajā pirmdienā lemt par Jura Vidiņa izslēgšanu no partijas. Dažuprāt, līdere, iespējams, vēlas līdz prezidenta vēlēšanām atbrīvoties no iekšējās opozīcijas. To neizslēdza arī J. Vidiņa meita Saeimas deputāte Ilze Viņķele, kura vēl piebilda: «Pieļauju, ka Solvita Āboltiņa nav atteikusies no domas kandidēt prezidenta vēlēšanās.»
Vienotības Ētikas komisijas loceklis Gunārs Laicāns ir bijis ar J. Vidiņu vienā partijā jau sen, kad abi bija Tēvzemei un brīvībai/LNNK, bet vēlāk - Pilsoniskajā savienībā. G. Laicāns atceras, ka J. Vidiņš vienmēr ir bijis neērts, taču neatbalsta centienus viņu tagad pārmācīt un ir pret kolēģa izslēgšanu. Viņš arī nesaprot, «kāpēc mēs atkal paši sev šaujam kājā, kas nevienam nav vajadzīgs». Savukārt S. Āboltiņa uzsver, ka J. Vidiņa gadījumā runa ir par sistemātisku partijas tēla graušanu vairāku gadu garumā, kas izpaužas, publiski vēršoties pret partijas biedriem, tā vietā, lai savu atšķirīgo viedokli izteiktu pie sarunu galda, aprunājoties ar kolēģiem.