Vienošanās par Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžetu ir panākta, un, lai gan tas ar savu balsojumu vēl jāapstiprina Eiropas Parlamentam, tomēr neliekas, ka šī institūcija dokumentu varētu izgāzt. Budžets stāsies spēkā, un ar to būs jādzīvo.
Arī Latvijai šajā budžetā ir tikuši sataustāmi, konkrēti ieguvumi un tieši tikpat sataustāmi, konkrēti zaudējumi. Vairs nekādu noslēpumu nav, un būtu tikai loģiski, ja Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Vienotība), stingri stāvot Latvijas iedzīvotāju priekšā, esot šeit un tagad, vienkārši un skaidri izstāstītu, ko tad viņš īsti mums ir izcīnījis un kurās pozīcijās diemžēl esam apspēlēti vai kādu labu, vai ne tik labu iemeslu dēļ bijuši spiesti piekāpties. Pateiktu, kur, viņaprāt, ir bijušas veiksmes, kur pieļautas kļūdas un ko jaunais budžets īsti mums visiem nozīmēs. Tā tam būtu jānotiek. Taču dienaskārtību diskusijās par ES budžetu neveido ne Dombrovskis, ne valdība. To veido citi. Vienīgais, ko dzirdam publiskajā telpā, ir skaļas opozīcijas performances, uz tribīnes raujas te Augusts Brigmanis (ZZS), te Valerijs Agešins (Saskaņas centrs), Latvijas pozīcijas budžetā tiek neticami skarbi kritizētas, un atklātāka vai slēptāka kurnēšana izskan pat no koalīcijas partneru puses (ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs (Reformu partija) ar twitter starpniecību pat vispār ir paziņojis, ka Dombrovska vietā būtu izmantojis veto tiesības, kas nozīmētu visa ES budžeta bloķēšanu). Savukārt Dombrovskis ir izvēlējies noslēpumainā klusētāja lomu, aprobežojas vien ar sausiem un īsiem izteikumiem, ka «maksimumu neizdevās panākt», un nekādos izvērstākos skaidrojumos neieslīgst. Līdz ar to pat cilvēks, kurš ikdienā seko līdzi politiskajiem notikumiem un varbūt pat kopumā tā kā vairāk atbalsta Dombrovska valdību, var samulst. Jo, ja reiz valdība ar visu tās vadītāju priekšgalā klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši un enerģiski neatsit opozīcijas skarbos uzbraucienus, droši vien taču jāpieņem, ka tai vienkārši nav ko teikt un visiem kritiķiem ir taisnība.
Patiesība šajā gadījumā, visticamāk, kā jau vienmēr ir kaut kur pa vidu. Budžets varēja būt labāks, bet varēja būt arī sliktāks. Veto lietot bija iespējams, bet ir liels jautājums, vai tas būtu kaut vismazākajā veidā uzlabojis mūsu pozīcijas un tādā garā. To mainīt vairs nevaram. Taču komunikāciju ar Latvijas iedzīvotājiem varam gan.
Varas atsvešinātību no tautas, pirmkārt, rada nevis korupcija vai valsts izzagšana, bet tieši vienaldzība un augstprātība. Ja reiz Dombrovskim nav ko teikt tik svarīgā jautājumā, tad rodas sajūta, ka viņam nav ko teikt vispār. Un to savādāk kā par vienaldzību un augstprātību nosaukt ir grūti.