Šāda vīzija tika iekļauta NAP tādēļ, ka tā rakstīšanas laikā - 2012. gadā - starptautiskajā Environment Performance indeksā Latvija ierindojās augstajā otrajā vietā. Tas politikas veidotājus mudināja apņemties 2020. gadā šajā indeksā ieņemt pirmo vietu. Diemžēl jau pēc diviem gadiem - 2014. gadā - Latvija šajā indeksā noslīdēja par 40 vietām, kas liek atmest cerības uz pirmo vietu 2020. gadā.
VARAM valsts sekretāra vietniece Alda Ozola stāsta, ka tik dramatiska lejupslīde saistāma ar Latvijas problēmām bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, kā arī ar masveida meža izciršanu. Sava nozīme bijusi arī indeksa izveides metodoloģijas pārmaiņām. Savukārt bijušais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) norāda: «Kritums minētajā indeksā ir saistīts arī ar pieaugošām vides aizsardzības prasībām Eiropā un ir pierādījums tam, ka ilgtspējīgu attīstību būvē gadu desmitiem un apstāšanās nozīmē slīdēšanu uz leju. Godīgi jāatzīst, ka attieksme pret vides aizsardzību joprojām daudziem cilvēkiem ir diezgan liekulīga - visi gribam dzīvot tīrā vidē, ēst veselīgu pārtiku, elpot tīru gaisu, bet tikai tad, ja tas netraucē pelnīt naudu vai neliek piepūlēties, nesot tukšu plastmasas maisiņu līdz atkritumu tvertnei.»
A. Ozola uzsver, ka zaļa ekonomika nenozīmē ražošanas vai apbūves apturēšanu. «Zaļās ekonomikas būtība ir ražot pēc iespējas mazāk atkritumu. Vēl viens kritērijs ir spēja saražot vienu iekšzemes kopprodukta vienību ar pēc iespējas mazāku resursu patēriņu. Tam ir speciāli izveidots starptautisks indekss, kurā Latvija nebūt neatrodas augšgalā. Tas saistīts ar to, ka daudzviet ražošanā vēl joprojām dominē vecas un videi nedraudzīgas tehnoloģijas. Latviju iegāž arī pārāk lielais poligonos apglabāto atkritumu apjoms, kas nozīmē, ka mēs pārāk maz tos pārstrādājam,» stāsta VARAM pārstāve.
Viens no inovatīvākajiem atkritumu pārstrādātajiem ir SIA Eco Baltia. Tās valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs izklāsta, ka uzņēmumam pieder trīs lielas atkritumu pārstrādes rūpnīcas - divas Jelgavā un viena Olainē. «Latvijā situācija ar atkritumu pārstrādi nav tā labākā. Piemēram, metālu un alumīniju Latvijā tikpat kā nepārstrādā. Diemžēl Latvijā uzņēmēji nevar saņemt Eiropas Savienības finansējumu atkritumu pārstrādes rūpnīcu būvēšanai. Atbalsts pienākas pašvaldībām, kas nodarbojas ar atkritumu savākšanu, taču nesaprotu, kādēļ šī funkcija būtu saistāma ar pārstrādes rūpnīcām. Ceru, ka šajā plānošanas periodā kaut kas mainīsies,» stāsta M. Simanovičs.
R. Vējonis piekrīt teiktajam, ka zaļa ekonomika ir nevis bez ražošanas, bet ar pēc iespējas mazāk atkritumiem. «Tie ir meli, ka vides aizsardzība kavē ražošanas attīstību. Diemžēl tieši ar vides aizsardzības prasībām bieži manipulē saimnieciskos strīdos - piemēram, celulozes rūpnīcu Jēkabpilī varēja būvēt, bet šodien neviens vairs nepiemin faktu, ka investori nekaunīgi piedāvāja izmantot videi bīstamas tehnoloģijas. Jāsaprot, ja būtu valdības griba, investors būtu bijis spiests piedāvāt Eiropas standartiem atbilstošus tehnoloģiskos risinājumus.»
Bijušais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs arī uzsver, ka lielākai atbildībai par vidi jābūt arī pašvaldību līmenī, un kā negatīvu piemēru min Rīgas nespēju tikt galā ar gaisa piesārņojumu. R. Vējonis un A. Ozola norāda, ka nav viena brīnumpasākuma vides aizsardzībā. To veido gan sīki ikdienas darbi, gan individuāli lēmumi - piemēram, atkritumu šķirošana, izmantoto bateriju nodošana pārstrādei, videi draudzīgu tehnoloģiju izmantošana uzņēmumos, braukšana ar videi draudzīgām automašīnām.