Nacionālisti ir devušies karā, kuru jau ir zaudējuši. Augstākajā līmenī ir akceptēts, ka nacionālā likumdošana ir pakļauta Eiropas likumdošanai. Tas ir pozitīvi, jo globālajā līmenī mums visiem ir jāsacenšas ar lielajiem spēlētājiem, kā Ķīna un Indija, tādējādi stipri būsim, tikai apvienojot spēkus. Tāpēc jūtu nožēlu par cilvēkiem, kuri pieliek lielas pūles, lai atdalītu kaut ko, kas jau tā ir mazs, nevis radītu lielāku iespēju konkurēt pasaulē. Vai nu mēs izdzīvosim kā Eiropa, vai arī neizdzīvosim vispār. Tas, kas mani mulsina, - reizēm arī izglītoti cilvēki aizstāv nacionālistiskās tēzes, tāpēc jāpieņem, ka izglītība vēl nenozīmē gudrību. Ja šodien vēlies neatkarību, jo tavs reģions ir bagātāks nekā kaimiņi, kas notiks pēc divdesmit gadiem, ja blakus valstis būs tālāk attīstījušās, - nāksi un teiksi, ka apvienošanās tiešām ir laba ideja? Ar to ir jāsamierinās - mums būs jāmaksā, lai radītu lielāku un stabilāku Eiropu, kur globālā perspektīvā varam kļūt bagātāki visi kopā. Es pats Beļģijā maksāju lielus nodokļus, zinot, ka daļa no tiem nonāks Eiropā un vēl daļa tiks novirzīta, lai attīstītu tos Eiropas reģionus, kas ir ar zemāku iekšzemes kopproduktu nekā manai valstij, un tā es investēju pats savā nākotnē. Ja to nedarīšu, mēs paliksim vieni, mazi un neko nenozīmēsim lielākiem blokiem.
Jūs kā nodokļu maksātājs esat gatavs maksāt vairāk, lai Eiropa kļūtu spēcīgāka, taču kāpēc sarunās par Eiropas daudzgadu budžetu lielās valstis vairs nav gatavas turpināt ieguldīt Eiropā un pieprasa visus iespējamos samazinājumus?
Tā ir īstermiņa politika, ir ieilgusi krīze, un, kad ir krīze, vienmēr ir jāmēģina samazināt izmaksas. Turklāt politiskais aprēķins ir vienkāršs - tēriņi vispirms ir jāsamazina sektoros, kur pret to neiebildīs vēlētāji, jebkur ārpus paša pagalma. Bet vai mēs varam atļauties gaidīt, līdz krīze beigsies? Vai varam pateikt pārējiem pasaules spēlētājiem - Ķīna, Indija, uzgaidiet, lūdzu, neveiciet nekādas darbības, jo pagaidām mēs negribam investēt Eiropas izaugsmē? Nožēlojami, ka par ilgtermiņa attīstību lemj politiķi, kuri paši ievēlēti uz īsiem termiņiem. Kā būtu, ja politiķus padarītu atbildīgus par to, kas notiek desmit gadus pēc viņu ievēlēšanas? Visticamāk, ar šādiem noteikumiem mēs ieraudzītu pavisam citādu lēmumu pieņemšanas kārtību. Politiķu domāšanas rāmis ir četri gadi, pēc kuriem viņi grib tikt atkārtoti ievēlēti, tāpēc arī pieņem vēlētājiem patīkamākos lēmumus, arī neceļ nodokļus. Vai kas jādara Eiropas labā? Kāpēc, tie nav mani vēlētāji. Taču reizēm ir cilvēki - izņēmumi, cilvēki - vizionāri, kurus mēs bieži kritizējam, taču vismaz viņiem pietiek drosmes pateikt, ka tagad pieņemtie lēmumi atstās ietekmi uz nākotni. Piemēram, dabas aizstāvji.
Vai eiropietis vairāk jūtas kā ES pilsonis vai tomēr nacionālas valsts pilsonis?
Tas ir komplekss jautājums, uz kuru var palūkoties caur vairākiem rāmējumiem. 2004. gadā biju Rīgā, kad Latvija kļuva par NATO dalībvalsti, cilvēki ielās bija par to lepni, jo bija sajūta, ka tiek darīts kaut kas, kas garantē drošību. Tāpēc īstermiņā ir svarīgi, vai cilvēki tic, ka, kļūstot par daļu no kā lielāka, viņi būs ieguvēji. Otrs ir izpratne - zemnieks Latgalē varbūt nesapratīs, kāpēc viņš vairs nevar audzēt cukurbietes un tagad ir jāsēj lini, jo nav izpratnes par ģeopolitisko kontekstu, taču, kā jau demokrātiskā sabiedrībā, arī viņam ir tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā, pat ja viņam plašāku zināšanu nav. Vai Latvijai jākļūst par kādas starptautiskas organizācijas dalībvalsti? Cilvēks, kurš pēc šādas pievienošanās iegūs jaunu, perspektīvu karjeru, uzskatīs to par briljanta ideju, turpretim māte Liepājā, kuras dēls dodas karot Afganistānā, to uzskatīs par ko šausmīgu. Ir daudzi un dažādi logi, caur kuriem skatīties, un ir neiespējami runāt par vidējo pilsoni. Ir arī nacionālās atšķirības - brits uzskatīs, ka Lielbritānija ir jāskata atsevišķi no ES, beļģis, kurš dzīvo 100 km rādiusā ap Briseli, būs krietni proeiropeiskāks.
Runājot par NATO, Latvijā reizēm dzirdamas šaubas, vai alianse tiešām palīdzēs, ja būsim dziļā ķezā.
Nav nekāda pamata šaubām. Varu apzvērēt, ka NATO līguma 5. punkts (paredz, ka uzbrukums jebkurai NATO dalībvalstij uzskatāms par uzbrukumu visai aliansei - red.) ir svēts. Turklāt atbalsts attiecas ne tikai uz situācijām, kad ir tieši draudi, piemēram, Baltijai nav kara aviācijas, tāpēc pārējās NATO dalībvalstis nodrošina, ka tiek monitorēta gaisa telpa. Ja pret kādu no partneriem tiktu vērsta jebkāda agresija, solidaritātes mehānisms tiktu iedarbināts momentā. Tāpēc bažām nevajadzētu būt.
Pirms kāda laika bija diskusija starp Igauniju un Latviju, kurā igauņi apgalvoja, ka latviešu aizsardzības sistēma ir pārāk vāja un problēmu gadījumā igauņiem būtu jāaizstāvas vieniem.
Tas pierāda, ka jūs nedomājat reģionāli. Ja Igaunijai būtu problēmas, palīdzība būtu jāgaida nevis no Latvijas, bet gan visas alianses.
Gadu no gada Latvija nespēj atrast gana daudz finansējuma aizsardzībai - vai no NATO puses tā varētu tikt uzskatīta par problēmu?
Tā nav tikai Latvijas problēma, tā ir Eiropas problēma. Tikai dažas valstis aizsardzībai velta plānotos 2% no IKP. Pastāv arī mehānismi, kas palīdz efektīvāk izmantot pieejamos līdzekļus, piemēram, «gudrā aizsardzība», kurā nevienam nav jāpērk pilns spektrs militāro tehnoloģiju, bet gan jāvienojas ar kaimiņvalstīm par izdevumu sadalījumu. Piemēram, Latvijai nav jāiegādājas kara aviācija, taču tā var sniegt savu artavu, nosūtot karavīrus uz kādu no operācijām. Esmu jūras spēku rezerves virsnieks, un mums ir nevis Beļģijas, bet gan Beļģijas un Nīderlandes jūras spēki, kur flote ir sadalīta starp abām valstīm un uz kuģiem ir jaukta apkalpe. Protams, nevar visu laiku tikai meklēt šādus risinājumus, agrāk vai vēlāk nāksies investēt drošībā. Aizsardzība ir ne tikai militārs, bet arī ekonomisks jautājums. Mēs esam pilnībā atkarīgi no ekonomikas. Kas notiktu, ja kāds izliktu mīnas Hormuza šaurumā un vairs nevarētu piegādāt naftu, ja pirāti aplaupītu kuģus pie Āfrikas. Tas sāpīgi ievainotu ekonomiku un enerģētiku, un varbūt tad cilvēki saprastu, ka ir nepieciešami militārie spēki, kas var uz turieni doties un atjaunot jūras tirdzniecības maršrutu drošību. Kāds var jautāt - kāpēc jāsūta karaspēks uz Afganistānu. Atbilde ir vienkārša - vai nu mēs braucam uz turieni, vai arī viņi ieliks bumbu kādā no mūsu rūpnīcām. Šodien cilvēki vairs nezina miera vērtību, jo nepazīst neko citu kā mieru. Ir kļūdaini uzskatīt, ka miers ir kaut kas garantēts, - miers ir kaut kas, kurā ir jāiegulda, pie kā ir jāstrādā, arī jāinvestē militārajā sfērā.