Līdz ar valdības maiņu, runām par Vienotības šķelšanos un tad kādas jaunas partijas dibināšanu, tāpat saistībā ar Požarnova un Kaimiņa nostāšanos jauntapušu politisku organizāciju vadībā aizvien biežāk dzirdamas arī spekulācijas par to, kādas politiskās nišas vēl brīvas, kur tad nu būtu tās lielās iespējas tiem, kas pie varas vēl nav tikuši vai bijuši gan, bet jūtas nenovērtēti. Iespaids tāds, ka šie teoretizētāji savā prātā visus cilvēkus pēc kaut kāda viena diviem parametriem tiecas racionāli sašķirot pa izolētiem plauktiņiem, kaut dzīvē, kā zināms, pastāv milzum daudz faktoru, kas veido cilvēka attieksmi pret kādu norisi, personu, arī politisko spēku. Kaut vai personiskā pieredze vai emocionāla, varbūt pat loģiski grūti formulējama nepatika pret kādu personāliju, un tas var izrādīties pat spēcīgāks par ideoloģisko tuvību. Jo īpaši, ja partiju dalījuma pēc ideoloģijām tā īsti nav - visas, varbūt izņemot Nacionālo apvienību, tendētas izpatikt maksimāli plašai auditorijai. To, starp citu, šobrīd ļoti spilgti redzam uz jau pieminētās Vienotības piemēra - daudzi tās vēlētāji atklāti atzīst, ka vairs nebalsotu līdzšinējā politikas izpildījuma un atsevišķu līderu dēļ. Vai līdz ar to pamats runāt par brīvu politisko nišu? Vai tad, ja kāda domubiedru grupa izveidotu «Vienotību-2», kādreizējie vēlētāji automātiski pieslietos tai? Ir pamats to apšaubīt, jo tā tad būtu tāda kā kaķa pirkšana maisā, jo īpaši, ja ir jau pieminētā vilšanās politikas īstenošanā. Un to, šķiet, labi apzinās arī Vienotības tā sauktie disidenti, tā īsti nemaz neposdamies prom. Bet ko vīlies vēlētājs? Neko. Nogaida. Jo īpaši tāpēc, ka nekāda pasaule tāpēc vien nesabrūk, jaunā valdība - labi, ne ar Vienotības, bet ZZS premjeru priekšgalā - strādā šķietami labi.
Cita lieta, ka, nonākot premjera partijas statusā, ZZS ir uzņēmusies arī lielu risku. Jā, tagad tā īpaši populāra, taču skaidrs, ka šāds uzticības kredīts nebūs mūžīgs, - tiem, no kuriem pamats prasīt atbildību, augstu reitingu ilgstoši noturēt ir ārkārtīgi grūti. Problēmas novelt uz priekšgājējiem var samērā neilgu laiku. Līdz ar to, ja kādā brīdī sāks krist arī ZZS popularitāte, tad gan varētu parādīties lielākas sabiedrības daļas gatavība noticēt kam jaunam. Un ne jau kādu ideoloģisko nišu dēļ - vienkārši būs jaušams tāds kā varas vakuums. Būs vajadzīgi politiski daudzmaz līdzīgi domājoši, bet šķietami zinošāki, izdarīgāki, godprātīgāki cilvēki valsts vadībā. Tas nav nekas jauns - visas līdzšinējās valdošo politisko spēku nomaiņas notikušas līdzīgu faktoru ietekmē.
Un kā ar šī teksta sākumā pieminētajiem politiskajiem veidojumiem? Piedodiet, vismaz man rodas iespaids, ka tie uz varas pozīcijām nekotējas. Vismaz valsts līmenī.