Nellijai bija tikai 15 gadu, kad viņa un viņas 13 gadu vecā māsa nonāca rehabilitācijas centrā. Abas meitenes bija stāvoklī. «Mums abām ar māsu bija slikta dūša, turklāt māsa skolā noģība. Mūs aizveda pie dakteres. Viņa teica, ka man būs bērns un māsai arī, bet man ir tikai 15 gadu, māsai - 13. Es teicu, kas par to. Mūsu vecākajai māsai ir 19 gadu un jau divi bērni,» stāstījusi meitene. Ārste gan nav likusies mierā, un pēc ilgākas prašņāšanas meitene nav izturējusi un atzinusi - tētis. Meitene pastāstījusi, ka arī pie vecākās māsas uz gultu gājis tēvs. «Jā, mamma to zināja, bet viņa domā, ka tad mēs būsim prātīgākas. Tētis mūs mīl, rūpējas par mums. Viņš teica, ka mamma vienkārši jau ir veca, bet viņa mums taisa ēst un kopj māju, tāpēc mēs arī viņu mīlam. Mūsu ģimenē viss ir labi,» piebildusi meitene.
Šīs gan nav vienīgais gadījums, kas nonācis Latvijas Bērnu fonda (LBF) redzeslokā. Septiņgadīgā Maija ar mazo brāli nonākusi krīžu centrā pēc tam, kad tēvs dusmu lēkmē meitenei salauzis roku. Meitene stāstījusi, ka vecāki ikdienā tikpat kā nav bijuši mājās, bet, kad atnākuši, smirdējuši pēc šņabja. «Mamma vienmēr dusmojās uz mums, citreiz kliedza un sita. Vienreiz mani dauzīja ar kurpi, jo es nebiju sakārtojusi māju. Kad brālis raudāja, spēra viņam, tad sadusmojās un atkal aizgāja prom,» teikusi Maija. Kādu dienu, kamēr vecāki piedzērušies gulējuši, meitene savu brāli ielikusi skapī, jo viņš visu laiku ir raudājis un piekakājis bikses. Tomēr puika tik skaļi kliedzis, ka pamodinājis tēvu. Dusmās par traucētu miegu un piesmērēto skapi tēvs tik ļoti meiteni sitis, ka salauzis viņai roku. Par vardarbību ģimenē uzzināts tikai tāpēc, ka nācies izsaukt ātro palīdzību.
Šie gan ir tikai divi gadījumi, kas raksturo situācijas, ar kādām bērni var saskarties, bet LBF apkopotā statistika liecina, ka šogad vardarbībā cietušo rehabilitēto bērnu skaits ir tuvu 2000, rehabilitācijas centros palīdzību saņēmuši vairāk nekā puse no tiem.
Latvijas Klīnisko psihologu asociācijas valdes priekšsēdētāja Marija Ābeltiņa gan pieļauj, ka lielie skaitļi statistikā ir nevis tāpēc, ka aizvien pieaug vardarbības gadījumu skaits, bet sabiedrība ir kļuvusi apzinīgāka un par šādām situācijām vairāk tiek ziņots. Viņa gan atzīst - ņemot vērā to, ka 80% vardarbības gadījumu pret bērniem notiek ģimenē, ļoti daudzi gadījumi tā arī netiek atklāti un var turpināties gadiem ilgi. Tieši tāpēc ir svarīgi apkārtējiem cilvēkiem pievērst uzmanību bērna uzvedībai. Par vardarbību ģimenē var liecināt gan tas, ka pats bērns kļūst agresīvs, gan noslēgšanās sevī, grūtības koncentrēties. Katram vardarbības veidam var būs savas izpausmes. Apkārtējo cilvēku iesaiste ir svarīga arī tāpēc, ka bērni bieži vien baidās runāt par to, kas notiek ģimenē. Bērni nereti tiek iebiedēti, lai nevienam neko nestāsta, citreiz paši neapzinās, kas notiek, vai arī, baidīdamies pazaudēt vecākus, klusē par notiekošo, Dienai norādīja M. Ābeltiņa. Arī statistika rāda, ka visbiežāk no vardarbības cieš bērni vecumā no septiņiem līdz 12 gadiem un bērni līdz četru gadu vecumam.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa Dienai sacīja, ka arī pēc Bāriņtiesas novērojumiem var secināt, ka vardarbība ģimenēs kļūst smagāka. Tāpat parādās aizvien vairāk gadījumu, kad bērni no vardarbības ir cietuši ilgstoši. Tomēr, lai gan LBF statistika liecina, ka visbiežāk tiek piedzīvota emocionāla vardarbība, L. Rieksta-Riekstiņa norādīja, ka paši bērni uz uzticības tālruni zvana par ģimenēs piedzīvotu fizisko vardarbību. Savukārt, ja runa ir par vardarbību vienaudžu vidu, tad pārsvarā dominē emocionāla vardarbība.
Arī uz citu valstu fona Latvija neizskatās labi. Pasaules veselības organizācija, aptaujājot skolēnus, cik bieži viņi pieredzējuši vardarbību vai paši bijuši vardarbīgi, secinājusi, ka Latvijā ir vieni no sliktākajiem rādītājiem.