Viena no būtiskākajām problēmām būvniecībā ir ēnu ekonomika. Daudzās nozarēs, kā liecina pētījumi, ēnu ekonomika ir ap 20% un nedaudz virs 20% no visa tirgus, bet būvniecībā atbilstoši pētījumiem ēnu ekonomika sasniedz pat 50%. Tas ir milzīgs apjoms un rada virkni problēmu uzņēmējiem gan saistībā ar kvalitāti, gan nodarbinātību. Tāpēc gribu uzsvērt, ka, ņemot vērā ēnu ekonomikas milzīgo apjomu būvniecībā, tieši ēnu ekonomikas apkarošana ir kopīgiem spēkiem neatliekami risināms jautājums. Mēs sadarbojamies ar pētniekiem, kuri solījuši veikt padziļinātu būvniecības nozares analīzi tieši ēnu ekonomikas aspektā, un ceram sagaidīt uz pētījumiem balstītus secinājumus, kā ēnu ekonomiku būvniecībā mazināt.
Kad cerat šādus secinājumus sagaidīt?
Plānots, ka pētījums noslēgsies maijā, un tad arī precīzāk varēs runāt par ēnu ekonomikas cēloņiem un risinājumiem tās mazināšanai.
Ja ēnu ekonomika būvniecībā ir pat 50%, kā jūsu ieskatā vērtējama Valsts ieņēmumu dienesta (VID) prasme un kapacitāte cīņā ar ēnu ekonomiku tieši šajā nozarē?
Tas, cik profesionāli strādā VID, protams, ir ļoti svarīgs aspekts ēnu ekonomikas apkarošanā kopumā un arī tieši būvniecībā, tomēr es nedomāju, ka radikāla ēnu ekonomikas mazināšana ir tikai VID vai tikai Finanšu ministrijas rokās. Latvijā ēnu ekonomikas apjomi ir tik iespaidīgi, ka tās mazināšana iespējama, vienīgi rīkojoties kompleksi un sistemātiski - izvērtējot gan valsts iepirkumu organizēšanu, gan zemākās cenas principu būvniecībā, gan arī to, ka mēs Latvijā ļoti lēni ieviešam tādus mehānismus, kas citās valstīs jau sen ieviesti un funkcionē, piemēram, būvkomersantu jeb būvnieku klasifikatoru, kas paredzētu, ka noteikta apjoma būves drīkstētu būvēt tikai uzņēmumi ar pietiekama līmeņa pieredzi un vērienīgumu. Ja sistēma tiktu sakārtota, uzņēmumi cīnītos katrs par sava darba kvalitātes paaugstināšanu un konkurētu ar kvalitāti, nevis domātu par to, kā uzvarēt konkursā, dažādi optimizējot izmaksas.
Labi, problēma - ēnu ekonomika - ir definēta, un ir pateikts, ka ar to jācīnās kopīgiem spēkiem, bet ko tieši darīt?
Ir svarīgi uzņēmumus stimulēt strādāt godīgi. Būvnieku klasifikators diemžēl tiks ieviests ātrākais pēc diviem gadiem, sasaiste ar iepirkumiem notiks ātrākais pēc trim gadiem. Situācijas uzlabošanai nepieciešamo pasākumu ieviešana diemžēl notiek ļoti lēni. Būvnieku klasifikators būtu ļoti nopietns instruments, ar kuru mudināt uzņēmumus godīgi maksāt nodokļus, godprātīgi izturēties pret darbiniekiem, apzinīgi ievērot darba aizsardzības prasības un domāt ilgtermiņā par savu biznesu. Ceru, arī valsts sektors sapratīs, ka būvnieku klasifikatora ieviešana būtu ļoti iedarbīgs instruments nozares sakārtošanai.
Arī ēnu ekonomikas mazināšanai?
Jā, es uzskatu, ka būvnieku klasifikators varētu būt tiešām iedarbīgs instruments ēnu ekonomikas mazināšanai, bet būvnieku klasifikatorā nepieciešams iestrādāt vidējās algas maksāšanas principu, respektīvi, izvērtējot konkrētu būvuzņēmumu, jāņem vērā algu līmenis. Esam mudinājuši ekonomikas ministru un VID vērtēt ne tikai vidējo atalgojumu būvniecībā, bet arī atalgojumu konkrētās profesiju grupās. Cilvēkam ar zemu kvalifikāciju atalgojums var būt neliels, bet skaidrs, ka izglītota speciālista ar augstu kvalifikāciju atalgojums ir ne jau minimālās algas līmenī. Kvalificēts darbaspēks neizbēgami maksā dārgi, dārgāk par vidējo algu līmeni. Zinot, ka ēnu ekonomika būvniecībā ir ļoti liela, skaidrs, ka patlaban skaitļos redzamais vidējais atalgojums nav objektīvs. Ceru, ka valsts ieguldīs pietiekami daudz resursu minētajam klasifikatoram nepieciešamo informācijas tehnoloģiju sistēmu izveidē un arī sistēmā, kas nodrošinātu informācijas apmaiņu ar dažādām iestādēm un institūcijām, to vidū ar būvvaldēm, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Vēlreiz gribu uzsvērt, šāds klasifikators, ja vien to izmanto prasmīgi, var būt ļoti efektīvs instruments nozares sakārtošanā.
Jūsuprāt, kāpēc tieši būvniecībā ir tik liels ēnu ekonomikas apjoms? Šajā nozarē daudzi uzņēmumi strādā ar vērā ņemamu apgrozījumu un lielu peļņu, te nav runas par niecīgu biznesu, kas balansē uz izdzīvošanas robežas.
Tiem uzņēmumiem, kuri grib strādāt godīgi un arī strādā godīgi, tirgū ir grūti konkurēt ar uzņēmumiem, kuri ir negodīgi. Uzņēmumiem, kuri maksā visus nodokļus, kļūst aizvien sarežģītāk strādāt, jo nav iespējams konkurēt ar uzņēmumiem, kuri nodokļus dažādi optimizē. Būtu jābūt otrādi - sarežģīti strādāt tirgū vajadzētu būt nevis godīgajiem uzņēmējiem, bet gan tiem nozares pārstāvjiem, kuri izmanto nodokļu nemaksāšanas shēmas un krāpjas.
Negodīgie uzņēmēji nosaka tādu cenu līmeni, ka ar lētāku piedāvājumu izkonkurē godīgos nozares pārstāvjus?
Jā, turklāt VID pārstāvjiem, salīdzinot datus par darbinieku atalgojumu dažādos būvniecības uzņēmumos, būtu jābūt skaidri redzamam, ka situācija - vienā un tai pašā reģionā vienus un tos pašus būvniecības pakalpojumus vienas nozares uzņēmumi veic par cenu, kas atšķiras pat vairākas reizes, un par vienu un to pašu darbu maksā algas, kas arī atšķiras vairākas reizes, - liek uzdot nopietnus jautājumus un veikt detalizētu situācijas izpēti.
Uzņēmumi VID iesniedz ļoti plašu informāciju, tāpēc jābūt efektīviem instrumentiem, ar kuru palīdzību šo informāciju salīdzināt, analizēt un izmantot. Tāpat VID vajadzētu pievērst daudz lielāku uzmanību tiem uzņēmumiem, kuros algas ir neadekvāti zemas, daudzkārt zemākas nekā citos nozares uzņēmumos. VID rīcībā statistikas dati ir, tie tikai jāanalizē, un, pamatojoties uz izdarītajiem secinājumiem, VID darbiniekiem būtu jārīkojas aktīvāk.
Runājot ar būvniecības nozares pārstāvjiem, jums radies iespaids, ka uzņēmēji, veidojot nozares attīstības stratēģiju, spēj strādāt koleģiāli vai tomēr jūtas kā nesamierināmi konkurenti?
Esmu priecīga, ka uzņēmēji sapratuši - viņi paši veido biznesa vidi nozarē un paši var pieprasīt pārmaiņas nozarē. Tas ir ļoti labs signāls uzņēmējiem citās nozarēs. Būvkomersanti, kuri pauduši identisku redzējumu par to, kā biznesa vidi nozarē sakārtot, ir vērienīgi uzņēmumi ar lielu pieredzi, kas vēlas strādāt ilgtermiņā, tāpēc ir gatavi radīt nozares iekšienē īstenojamus noteikumus un arī aicināt valsts sektoru uz sadarbību.
Būvniecības uzņēmumi kopumā nodarbina lielu skaitu darbinieku, pēc dažādiem datiem, aptuveni 6-7% no visiem strādājošajiem Latvijas iedzīvotājiem, bet šīs nozares uzņēmēji nereti sūdzas - grūti prognozēt, cik daudz darbinieku varēs nodarbināt pēc pusgada, pēc gada.
Jā, arī atbilstoši mūsu organizācijas rīcībā esošajiem datiem, būvniecībā Latvijā nodarbināti vairāk nekā 6,5% no visiem mūsu valstī nodarbinātajiem cilvēkiem. Jāpiekrīt arī, ka būvniecības apjomu neprognozējamība atstāj ļoti būtiskas sekas uz konkrētiem cilvēkiem. Tas, ka 2016. gadā būvniecības apjoms dramatiski samazinās, jo nav sākušies vērienīgi Eiropas Savienības struktūrfondu projekti un programmas, ietekmē būvniecībā nodarbināto dzīvi ne tikai šogad, bet ietekmēs arī turpmākajos gados.
Būvniecības nozarei nepieciešams plāns, lai zinātu, kas notiks ar darba apjomu un vai vispār varēs strādājošajiem nodrošināt darbu. Patlaban būvuzņēmumi tikai intuitīvi nojauš, kādi vērienīgi būvobjekti Latvijā varētu būt tuvākajā laikā, bet, lai varētu plānot savu biznesu, jābūt prognozējamam valsts pasūtījumu apjomam uz kādu noteiktu termiņu. Protams, visu dzīvē nekad nevar paredzēt, bet nopietnu objektu būvniecību valstij jāspēj paredzēt triju līdz piecu gadu termiņā, lai būvniecībā strādājošie uzņēmēji, kuri nodrošina darbu un algas lielam skaitam cilvēku, varētu prognozēt biznesa attīstību un situācijā, ja Latvijā nav daudz vērienīgu valsts pasūtījumu, varētu koncentrēties uz darbu eksporta tirgos. Lai būvniecības jomas uzņēmumi varētu savu attīstību prognozēt, nepieciešama valsts attīstības politika. Paradoksāli, bet Latvijā privātais sektors savu attīstību spēj prognozēt labāk nekā valsts sektors.
Būvniecības nozares uzņēmēji arī teikuši, ka pēdējā laikā problēma ir atrast darbiniekus un atrast labus darbiniekus - tā jau ir ļoti smaga problēma. Jūsu vadītajā organizācijā šī problēma ir aktualizēta?
Svarīgi ir, lai būvniecībā strādājošie justos droši par to, ka viņiem ir stabils darbs, un par sociālajām garantijām. Ja cilvēki saņem algu aploksnē, viņi nevar justies droši par sociālajām garantijām. Jautājums par nodarbināto sociālo aizsardzību, protams, ir ļoti cieši saistīts ar viņu pašu zināšanām, savukārt zināšanas saistītas ar izglītību un tās kvalitāti. Svarīgs aspekts ir arī tas, lai būvniecībā strādājošie tiktu informēti, ka viņiem darbs būs ne tikai rīt, bet arī nākamgad, lai arī tādos brīžos kā šis gads, kad ir krīze tieši būvniecībā, šajā nozarē strādājošie neaizbrauktu prom no Latvijas meklēt darbu ārzemēs. Gan politiķiem, gan ierēdņiem, gan uzņēmējiem, protams, jāsaprot, ka cilvēkiem izdzīvošanai iztikas līdzekļi ir vajadzīgi, tāpēc, ja pēc kāda speciālista darba Latvijā nav pieprasījuma, cilvēks dodas turp, kur viņa darbs ir vajadzīgs.
Kā vērtējat Latvijas būvuzņēmumu vispārējo konkurētspēju ārvalstu tirgos?
Svarīgi ir, lai būvuzņēmumi būtu ieinteresēti investēt savu darbinieku profesionālajā pilnveidē un paaugstināt savu darbinieku izglītības līmeni, tādā veidā padarot savus uzņēmumus efektīvākus. Būvniecības jomā strādājošo profesionālās kvalitātes līmenis un svešvalodu zināšanu līmenis ir ļoti būtiski faktori, vērtējot to, cik konkurētspējīgi mūsu valsts būvuzņēmumi ir ārvalstu tirgos. Ja uzņēmuma darbinieki vispār nemaz nespēj komunicēt angliski, darbs ārvalstu tirgos ir apgrūtināts.
Runājot par Latvijas būvuzņēmumu vispārējo konkurētspēju eksporta tirgos, vairāki uzņēmumi jau uzrāda ļoti labus rezultātus un arī labas perspektīvas nostiprināties ārvalstu tirgos. Tomēr konkurētspēja jāvērtē arī Latvijas tirgus mērogos. Nevajadzētu būt tādai situācijai, ka pēkšņi lielas pilsētas centrā vērienīgu ēku būvē uzņēmums bez XXI gadsimtam atbilstošas pieredzes, ar diskutablu godprātību pret nodokļu maksājumiem, turklāt vēl tāds uzņēmums, kas rada jautājumus par savu atbildību saistībā ar uzbūvētās ēkas kvalitāti. Jāņem vērā, ka ikviens būvobjekts, ar kuru saistās negatīva publicitāte, met ēnu uz visu nozari. Respektablākie būvniecības nozares uzņēmumi ļoti nopietni izturas pret savu atbildību un ļoti pamatīgi rūpējas par savu reputāciju, kā arī par visas nozares reputāciju ilgtermiņā.
Svarīgs jautājums ir saistīts ar ētikas standartu izstrādāšanu būvniecībā. Daudziem bieži šķiet, ka ētikas standarti ir kaut kas tāls un visaptverošs, tomēr ir vajadzīgi principi, saskaņā ar kuriem nozares uzņēmumi vēlas strādāt, ir nepieciešams definējums tam, ko ikviens nozares uzņēmums pats apņemas darīt, jo ir lietas, kuras sakārtot ir tikai katra uzņēmuma paša spēkos. Svarīgi ir arī precīzi definēt, kāds tieši atbalsts no valsts nepieciešams, lai ētikas standarti reāli funkcionētu, nevis būtu tikai formāla rakstura dokuments.
Saistībā ar Zolitūdes traģēdijas tiesas procesu sabiedrībā atkal aktualizējies jautājums par būvniecības kvalitāti. Jūsuprāt, patlaban būvniecības kvalitātes kontrolē ir baltie laukumi vai vairāk rūpju saistās ar cilvēcisko kļūdu faktoru?
Viens no būtiskākajiem kvalitāti ietekmējošajiem jautājumiem ir jau pieminētā ēnu ekonomika. Tieši ēnu ekonomika rada vislielākos defektus un vislielākās grūtības strādāšanai. Ēnu ekonomika būvniecības nozarē ir viens no iemesliem, kāpēc tādas traģēdijas kā Zolitūdes traģēdija notiek.
Zolitūdes traģēdija bija faktors, lai valsts kaut ko mēģinātu ātri un haotiski risināt un censtos parādīt, ka būvniecības procesi ir sakārtoti. Ir ieviestas daudzas procedūras, par kurām neatbildēts ir jautājums - vai šīs procedūras tiešām pārbauda kvalitāti vai arī ir radītas, lai uz papīra būtu vēl viens paraksts, kas pēc būtības neapliecina kvalitāti. Būvvaldē Rīgā būvprojekta saskaņošana patlaban aizņem gandrīz gadu. Tas, vai sabiedrība tāpēc var justies drošāka, vai būvprojekts tāpēc ir kvalitatīvāks un ēka, kura uzbūvēta, pamatojoties uz šādu būvprojektu, būs kvalitatīva, joprojām ir diskutabli.
Strādājot pie būvniecības nozares vidējā termiņa plāna, mēs redzam, ka ir virkne jautājumu, kuru risināšanā būtu jāiegulda padziļināts darbs. Jārod risinājums tam, ka uz dokumentiem ir daudz parakstu, bet neviens nevar būt pārliecināts, ka paraksti, kas uz papīra salikti, pēc būtības liecina, ka viss kārtībā. Svarīgākais jau nav parakstu daudzums uz dokumenta, bet tas, vai var uzticēties tam, ka šie daudzie paraksti tiešām apliecina kvalitāti. Te jāvērtē jautājumi par ekspertu darba kvalitāti saistībā ar veiktajām būvekspertīzēm un arī par būvuzraugu darba kvalitāti. Nevis ar daudziem parakstiem uz dokumentiem, bet tikai katrā posmā nodrošinot augstāko iespējamo atbildības līmeni var panākt to, ka galarezultātā uzbūvētais objekts ir kvalitatīvs.
Ko valstij vajadzētu pasūtīt uzbūvēt būvniekiem? Ko Latvijā tuvākajā laikā vajadzētu uzbūvēt?
Nevēlos nosaukt kādu konkrētu ēku. Svarīgākais ir tas, ka valstij būvniekiem vajadzētu pasūtīt kvalitāti un no būvniekiem pieprasīt kvalitāti, turklāt pieprasīt kvalitāti jebkādu objektu būvniecībā - sākot no mājām līdz autoceļiem. Valstij vajadzētu gan no privātā sektora, gan publiskā sektora un arī valsts iestādēm pieprasīt efektivitāti ātruma ziņā. Latvijā publiskais sektors ir ļoti lēns un nesaprātīgi birokrātisks. Tāpēc mūsu valsts bieži zaudē konkurētspēju. Efektivitāte nozīmē arī to, ka tad, kad augsti atalgots būvniecības nozares darbinieks atnāk uz būvobjektu, viņš nevis pļāpā ar visiem pēc kārtas vai ilgi meklē cilvēku, ar kuru jāvienojas par darbu sākšanu, bet uzreiz sāk strādāt. Šis ir primitīvs piemērs, tomēr gribu uzsvērt, ka uzņēmumiem vajadzīgs impulss, kas mudinātu palielināt efektivitāti, bet vēl vairāk efektivitātes attīstīšana vajadzīga valsts sektorā, jo tieši tajā efektivitātes ļoti trūkst.