Pensiju sistēma Latvijā ir samērā jauna. To veidojot, tika vērtēta sistēmas spēja darboties ilgtermiņā, paredzot tradicionālo solidāro principu pakāpeniski atšķaidīt ar individuālo, kas Latvijā ir pensiju 2. līmenis. Šī pieeja vērtējama pozitīvi, jo sabiedrības novecošana rada lielu slogu strādājošajiem. Proti, nodrošināt pensiju būs ievērojami vieglāk, ja uz vienu pensionāru ir trīs strādājošie, nekā tad, ja uz vienu pensionāru ir divi vai mazāk strādājošo. Pensiju 2. līmeņa ieviešana šo spiedienu mazina, jo katrs strādājošais dzīves laikā uzkrāj daļu no pensijas pats savā pensiju kontā. Arī starptautiski Latvijas pensiju sistēma novērtēta pozitīvi. Nesen vācu Allianz Global Investors pētījumā mūsu pensiju sistēma ierindota augstajā devītajā vietā pasaulē, līdzās ASV, Lielbritānijai un Skandināvijas valstīm.
Tomēr problēma slēpjas tajā, ka sistēmas ilgtspēja tiek nodrošināta uz zemu pensiju izmaksu rēķina un neparedz adekvātu valsts pensijas lielumu cilvēkam, kurš dodas pensijā. Ja vērtē vēsturiski, tad vidējā pensija Latvijā bijusi vidēji 1/3 apmērā no vidējās algas valstī attiecīgajā brīdī. Ekonomikai attīstoties, likumsakarīgi pieaug arī ienākumi, un, lai gan Latvijas pensiju sistēma it kā paredzējusi instrumentu, kā kompensēt algu pieaugumu - indeksāciju -, tomēr dzīvē indeksēts tiek ievērojami mazāk par algu pieaugumu, kas arī rada arvien lielāku ienākumu nevienlīdzību.
Pensiju izmaksu galvenais izaicinātājs ir pensionāru skaita pieaugums. Šim izaicinājumam kā risinājumu izmanto pensionēšanās vecuma sliekšņa palielināšanu, ko novērojam arī Latvijā.
Tomēr būtiskāk par citiem faktoriem mazās pensijas ietekmē zemie ienākumi, no kuriem iedzīvotāji veic sociālās iemaksas. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ēnu ekonomikas īpatsvars bija visai iespaidīgs un lielākajai daļai sabiedrības pensiju uzkrājums praktiski neveidojās, ko arī šobrīd jūt iedzīvotāji, kuri dodas pensijā. Ēnu ekonomika ir nozīmīgākais iemesls, kādēļ saņemtā pensija ir ievērojami zemāka par cerēto. Tāpēc ēnu ekonomikas mazinošām aktivitātēm var būt ticības stiprināšana pensiju sistēmai. Šobrīd ticība pensiju sistēmai ir katastrofāli zema un nemudina maksāt nodokļus, jo iedzīvotāji netic, ka no tā vecumdienās būs kāda jēga. Pārliecību, ka daļa no algas tiek novirzīta pensiju uzkrājumā, atbildīgās valsts institūcijas var vairot, piemēram, padarot vienkāršāku līdzi sekošanu pensiju uzkrājumam, līdzīgi kā bankas atspoguļo konta stāvokli tās klientiem. Ja ikreiz, ienākot savā internetbankā, pensiju uzkrājums būtu redzams tāpat kā konta atlikums, katru mēnesi varētu novērtēt tā pieaugumu, kas veidojas no algas (vai arī neveidojas, ja alga tiek saņemta aploksnē), ticība pārtikušām vecumdienām un nodokļu maksāšanas jēgai palielinātos.
* Swedbank Finanšu institūta vadītājs