Aprakstot politisko lēmumu pieņemšanas procesus, vienlaicīgi būtiskākais un grūtākais ir komentēt mehānismus kā tādus, nekrītot kārdinājumā ieslīgt piezīmēs par iesaistītajām personībām, konkrētiem politiskajiem spēkiem vai institūcijām. Tāpēc tālākais teksts, kas veltīts negludumiem izpildvaras attiecībās ar t. s. nevalstisko sektoru, nav domāts kā pārmetums noteiktiem lobijiem vai politiskās varas pārstāvjiem, runa ir par, ja tā var teikt, sistēmiskiem iemesliem.
Pirmais un, iespējams, vieglāk atrisināmais. Jebkurā procesā kādā brīdī sākas rutīna, un lobiju līdzdarbība Ministru kabineta sēdēs nav izņēmums. Organizāciju pārstāvji uz sēdēm iet kā uz darbu (un tas ir pareizi), līdz ar to, protams, nesēž kā uz adatām, gaidot viņus interesējošā jautājuma izskatīšanu. Problēma ir tāda, ka rezultātā - un tas novērots vairākkārtīgi - lobiju pārstāvji nepamana, ka valdība sēdes iesākumā vienojas jautājumu pārcelt uz t. s. A daļu, kas nozīmē lēmuma pieņemšanu bez debatēm. Un tad lobijs traucas pie mikrofona, lai aizrādītu, ka pārcelšanas faktu nav fiksējis, ka viņam (viņai) ir daudz iebildumu utt. Ņemot vērā, ka lēmums par pārcelšanu ir juridiski pilnīgi korekts, ka valdībai ir visas tiesības tā darīt, atliek ieteikt lobijiem tomēr uzmanīgi sekot visai sēdei.
Otrais un sarežģītākais. Izpildvarai objektīvi ērtāk ir strādāt ar lielajiem lobijiem, piemēram, Latvijas Pašvaldību savienību, abām uzņēmēju organizācijām (LTRK, LDDK). Tie ir partneri, par kuriem izpildvarai laika gaitā ir izveidojies priekšstats (piemēram, cik nopietni ņemams lobijs ir), ir iestrādājušās viedokļu apmaiņas prakses utt. Tajā pašā laikā ir šaurākus jautājumus vai nozares pārstāvoši lobiji, kuri nereti jūtas nesadzirdēti gan no varas, gan lielo lobiju puses, pēdējiem uzskatot «mazāko kolēģu» intereses par pārāk specifiskām un salīdzinoši nebūtiskām. Kā piemēru var minēt valdības sēdi šonedēļ, kad ogļūdeņražu ieguves lobijs, ja tā var teikt, palika viens aci pret aci ar valdību jautājumā par izmaiņām dabas resursu nodoklī vai grāmatvedības ārpakalpojuma sniedzēju lobijs saistībā ar grozījumiem likumā par nodokļiem un nodevām. Pārmest te neko nevar nevienai no iesaistītajām pusēm. No vienas puses, var saprast varas pārstāvju šaubas, ko kārtējā NVO vispār pārstāv, no otras puses, pat ja šo NVO ir izveidojušas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas fiziskas vai juridiskas personas, tādas ir viņu tiesības. Rezultātā veidojas zināmā mērā strupceļš: mazie lobiji apelē pie varas solījuma konsultēties ar «nozarēm», tātad arī viņiem, savukārt vara aizrāda, ka, ja konsultēšanās notiks ar visiem un ikvienu, lēmumu pieņemšana kļūs, saudzīgi izsakoties, ārkārtīgi smagnēja. Sava taisnība abām pusēm. Manuprāt, risinājums būtu, ja lobiji tomēr koncentrētu savus resursus. Tas nebūs viegli - lielajiem liksies, ka viņiem jākoncentrējas uz «lielo bildi», mazie nevēlēsies zaudēt neatkarību un «fokusu», tomēr, saglabājoties pašreizējai situācijai, ieguvējs nav neviens, ir tikai savstarpējs aizkaitinājums.