«Kopš 2010. gada nozarē ražošanas apjomi pakāpeniski pieaug. Pērn saražots par 5,5% vairāk produkcijas nekā 2011. gadā,» norāda Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta pārstāvis Jānis Salmiņš. Tomēr ekonomiskā krīze tik ļoti ietekmēja nozari, ka pilnīga atkopšanās vēl ir aiz kalniem - patlaban ražošanas apjomi par trešdaļu atpaliek no pirms krīzes līmeņa 2007. gadā. Arī asociācijas Latvijas koks izpilddirektors Andris Plezers Dienai uzsver, ka vietējos mēbeļniekus finanšu krīze «skāra ļoti nežēlīgi, jo tajā mēbeļu patēriņš Latvijā samazinājās trīs reizes.» Viņš teic, ka mēbeļu eksports krīzes dēļ krities arī citās Eiropas valstīs, bet «ne tik dramatiski kā Latvijā.»
Aiz Eiropas robežām
Saspringums eirozonā ražotājiem licis lūkoties tālāk par Eiropu, uzņēmumi atraduši iespēju realizēt savu produkciju gan ASV, gan Austrālijā un citviet. Tāpat nelielu atvieglojumu sniedz pašmāju tirgus, kur pieprasījums pēc mēbelēm tomēr pieaug, tāpēc Eiropai domāto produkciju ražotājiem vismaz daļēji izdodas realizēt tepat Latvijā.
«Mēs mērķus nezīmējam, jo tas ir neproduktīvi,» ievedot Rīgas Krēslu fabrikā, saka tās vadītājs Aldis Circenis. Ražotnē patlaban tiek gatavoti krēsli kādam kultūras namam. Fabrikas pēdējā laika lielākā veiksme ir taburete Bloom. Tā pērn ieguva prestižo Red dot award dizaina balvu, kas tiek atzīta par vienu no iekārojamākajiem novērtējumiem dizaina jomā. Konkurence bija iespaidīga - tika iesūtīti vairāk nekā 4500 darbu no visas pasaules. «Ar šo tabureti viss sākās,» A. Circenis ar lepnumu paceļ ķebli un izrāda to no visiem rakursiem. Lai izgatavotu vienu šādu tabureti, vajag apmēram 40 minūšu. Vienā maiņā var sagatavot pat 50 šādu ķebļu. «Nupat vienojāmies par pasūtījumu ar kādu ASV uzņēmumu. Pēc ilgas domāšanas viņi piekrita gan šādam krēsla formātam, gan arī vēl pasūtīja bāra krēslus - līdzīgus, tikai augstākus,» stāsta fabrikas vadītājs.
Katram posmam 30%
Lai mēbeļu bizness būtu rentabls, uzņēmumam jābūt elastīgam savā piedāvājumā, stāsta A. Circenis. Produktam jāspēj mainīties atkarībā no pieprasījuma. «Ja patērētājam var piedāvāt plašu sortimentu un pēc vajadzības mainīt ražošanas specifiku, ar šādu biznesu var arī pelnīt. Ja uzņēmums cenšas pieturēties pie viena standarta, rentabilitāti sasniegt grūti. Tādā gadījumā vajadzīgs stabils un liels pircēju loks, kā arī zema cena. Ja kāds spēj ražot krēslus, ko var pārdot pa pieciem eiro gabalā, un prot realizēt miljonu šādu krēslu, nopelnīt izdodas,» uzskata uzņēmuma vadītājs.
Rīgas Krēslu fabrika eksportēt produkciju sāka pērn, un jau sasniegti tirgi ne tikai daudzviet Eiropā, bet arī ASV un Austrālijā. Vietējā tirgū mēbeles maksā krietni lētāk, eksportējot nāk klāt uzcenojums par transportēšanu, turklāt visbiežāk starp ražotāju un patērētāju ir vairāki starpnieki. «Matemātika ir vienkārša - katrs vidusposms grib savus 30%. Eiropā ir pieņēmums, ka mazumtirdzniecībā prece ir fabrikas vairumcena reizināta ar četri. Tiek uzskatīts, ka starp ražotāju un gala patērētāju ir vismaz trīs posmi,» atklāj A. Circenis.
Darījums bez starpniekiem ir veiksme, jo prece tad ir lētāka patērētājam, tomēr to panākt izdodas reti: «Atrodoties Rīgā, mēs nevaram sasniegt to patērētāju loku, ko var dīleris, kas dzīvo tajā valstī, uz kuru produkciju eksportējam. Vienlaikus mēs apzināmies - jo vairāk starpnieku, jo lielāks spiediens uz cenu. Liela nozīme ir tam, cik unikāls ir produkts - jo unikālāks, jo vieglāk diktēt savus noteikumus.»
Dārgās izstādes
A. Circenis teic, ka Eiropu nemaz nav tik viegli iekarot, jo daudzi sektori jau aizņemti. Viens no galvenajiem veidiem, kā piesaistīt potenciālo pircēju, ir piedalīšanās izstādēs. Daļēji to apmaksā Latvijas Investīciju attīstības aģentūra ar Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļiem, tomēr liela summa jāsedz arī pašam uzņēmumam. Rīgas Krēslu fabrika sarēķinājusi, ka par 40 kvadrātmetru lielu izstādes stendu pašiem jāiztērē vairāki desmiti tūkstošu eiro. Par ES fondu naudu apmaksā cilvēku transportēšanu, bet par to, kā uz izstādi aizvest mēbeles, jādomā pašiem.
Kritiski valsts atbalstu mēbeļniekiem vērtē asociācijas Latvijas mēbeles (LM) prezidents Aivars Einauss, kurš, salīdzinot Latviju ar abām pārējām Baltijas valstīm, uzsver, ka pērn Igaunijas valdība saviem mēbeļu ražotājiem nodrošināja 1000 kvadrātmetru Ķelnes izstādē (kvadrātmetrs maksājis 300 eiro). «Iepretim Igaunijas valdības attieksmei Latvijā savukārt pieņemts, ka nacionālais stends izstādē nedrīkst būt lielāks par 50 kvadrātmetriem. Šādā teritorijā izlikt mēbeles ir nereāli,» uzskata A. Einauss.
Abas Baltijas kaimiņvalstis mūs apsteigušas - Lietuvā gada apgrozījums nozarē ir apmēram miljards eiro, Igaunijā - ap 400 miljoniem eiro, bet Latvijā - 200 miljonu. «Lietuvieši savulaik ne bez valsts atbalsta mēbeļrūpniecības attīstības plānus saistīja ar IKEA, tagad sadarbībā ar IKEA strādā apmēram 90% Lietuvas mēbeļu ražotāju,» uzsver LM prezidents
Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss norāda, ka mūsu mēbeļrūpniecība vēl nav tik spēcīga, kā gribētos. «Uzņēmumiem nepieciešama labvēlīga uzņēmējdarbības vide, ko būtu jāveicina ar nodokļu politiku, darbaspēka pieejamību, elektrības cenu. Diemžēl izteiktu priekšrocību Latvijai pret kaimiņvalstīm pašreiz nav, lai neteiktu skarbāk,» nopūšas K. Klauss.
Prasības mainās
A. Einauss ir arī mēbeļu ražotājuzņēmuma Pinus GB līdzīpašnieks. Viņš, šķirstot uzņēmuma mēbeļu katalogu, saka: «Šī te mazā grāmatiņa gadā mums dod četrus miljonus eiro lielu apgrozījumu.» Patlaban modē esot masīvkoka mēbeles minimālisma stilā. Tomēr prasības atšķiroties. «To, ko ļoti veiksmīgi var pārdot Vācijā, negribēs pirkt Francijā un Anglijā. Pat Itālijā mēs bijām spiesti pielāgoties, piemēram, viņiem pieprasīti skapji citos izmēros,» stāsta A. Einauss. Uzņēmējs norāda, ka Latvijas mēbeļu ražotāji valsts vārdu pasaulē spodrina ar kvalitāti, dizainu un servisu, viņš prognozē, ka nākotnē atpazīstamība augs.