Grupu turnīra pēdējā spēle, kurā nevienai no komandām vairs nebija ļoti svarīgu risināmu uzdevumu, bija vismazāk apmeklēta no visām Maskavā ar Latvijas līdzdalību. VTB ledus pils arēnā pārsvarā valdīja klusums, un pat tribīņu piektajā stāvā varēja sadzirdēt, kā sarunājas hokejisti. Abu komandu galvenie treneri norādīja, ka bijis ļoti grūti motivēt savus spēlētājus pēdējam mačam. Lai gan abas komandas vēlējušās izcīnīt 10. vietu pasaules čempionātā un iegūt augstāku vietu IIHF rangā, domās lielākā daļa, šķiet, bija jau citur. Arī pēc spēles mix-zonā Latvijas hokejisti vairāk runāja par to, ka vēlas atpūsties un atgriezties pie savām ģimenēm, nevis par pašu spēli.
Uzvarētāji sastāvu nemaina - nolēma Latvijas izlases treneru korpuss, turnīra pēdējā mačā laukumā sūtot tos pašus vīrus, kuri izcīnīja panākumu pār Kazahstānu. Norvēģijai turnīrā tiktāl izcēlās divi uzbrucēju virknējumi, taču par bīstamāko Latvijas treneri uzskatīja brāļu Olimbu virknējumu, nolemjot vismaz mača sākumā tieši pret viņiem laukumā sūtīt savu labāko aizsargu pāri Kristaps Sotnieks - Guntis Galviņš, nevis pret pirmo trijnieku, kurā norvēģiem spēlēja NHL rūdītais Matss Cukarello (aizvadītajā sezonā Ņujorkas Rangers kreklā viņam 26 vārti un 35 piespēles 81 mačā). Tiesa, Sotnieka un Galviņa atrašanās laukumā neglāba no vārtu zaudējuma, kad Aleksejs Širokovs pēc zaudētas ripas uz pretinieku zonas robežas nepaguva atgriezties atpakaļ un kavēt pretinieku metienu.
Līdz tam brīdim gan savus pirmos vārtus čempionātā bija guvis Miks Indrašis, kurš pārspēja Norvēģijas izlases vārtsargu Stefanu Sobergu brīdī, kad norvēģi nelaikā mainījās.
«Oskars, manuprāt, bija stabilākais aizsargs mūsu komandā, bez lieliem kritumiem aizvadīja turnīru. Džeriņš - tāpat. Merzļikins... pēc šodienas spēles gandrīz vai jājautā, vai viņš bija labākais mūsu komandā,» ar smaidu vārtsarga nedienas otrā perioda sākumā pēc spēles atcerējās izlases galvenais treneris Leonīds Beresņevs, komentējot labāko spēlētāju izvēli.