Mīļas paijas visiem
Saulainā jūlijā dienā ciemojamies mini zoodārza jaunajā mājvietā saimniecībā Kulbiņas. Turp vienādi ērti var nokļūt, gan braucot no Jelgavas puses uz Kalnciemu un iegriežoties pa kreisi pie pieturvietas Kulbiņas, gan no Rīgas braucot pa Liepājas šoseju un no tās pārorientējoties uz Kalnciema šoseju. Aptuveni 200 m no pieturas kreisajā pusē paveras skats uz zaļu pļaviņu ar daudziem pamatīgi darinātiem voljēriem. Ap tiem jau pastaigājas ģimene ar trim atvasēm. Neskatoties uz to, ka saimniecībā darbs dzen darbu, Gariks un Viktorija izvadā ģimenīti, pastāsta par dzīvnieciņiem, ļauj tos paglaudīt.
Mazākajam bērniņam ir ap gadu, bet tētis arī viņam ļauj noglāstīt gan ponija, gan peruāņu pundurcūciņas ģīmīšus, pundurkaziņa Zāra pati stumj galviņu apmeklētājiem klēpī, bet auntrusītis Sniedziņš bērniem atgādina baltu un pūkainu rotaļlietu, viņam tiek vissirsnīgākās paijas. Vecāki pārliecināti, ka arī viņu jaunākajai atvasei šī tikšanās paliks prātā kaut vai zemapziņas līmenī un radīs siltu priekšstatu par brīnišķīgo pasauli mums līdzās.
Pati pirmā atnācējus sagaida baltā ponijmeitene Roza. Gariks stāsta: «Viņai jau 24 gadi, bet veselība labu labā. Roza mums nopelniem bagātā, viņa visu mūžu uzstājusies cirkā. Sākumā, kad ņēmu pie pavadas, viņa pēc ieraduma tikai pa apli gāja, cēlās pakaļkājās. Tagad iejutusies, staigā pa pagalmu, visiem mīļi glaužas klāt.»
Par mājas saimnieku sevi uzskata runcis Mikusis. Viktorija priecājas: «Kad iepriekšējo kaķeni aiznesa lapsa, aizbraucām uz Lauksaimniecības universitātes mazo dzīvnieku patversmi Jelgavā. Mikusis tur voljērā māj mums ar ķepu - šurp, šurp, ņemiet mani! Kaut arī runcim jau vienpadsmit gadu, viņš ir izcils mednieks. Kamēr te nebija kaķa, savairojās peles un žurkas, bet tagad no rīta uz lieveņa rindiņā tiek salikts saldais ēdiens mūsu pūcei, kas Kulbiņās nokļuva pēc pusspārna amputācijas.»
Šajā saimniecībā, kur vien acis veras, visapkārt mīļdzīvnieki. Daudzi pārcēlušies šurp no iepriekšējās mājvietas. Ķengurpuika Kens atceļoja no minidārza Salmiņi īpašnieces Agijas Urtānes. Viktorija saka: «Kenam vajag draudzenīti, Latvijā tādu nevaram atrast, Eiropā ķenguri maksā ļoti dārgi, bet mums pagaidām citas prioritātes - līdz ziemai jāiekārto pamatīgas dzīvnieku mītnes, dzīvojamajai mājai jāuzliek jumts, jāgādā barība, jāsakopj apkārtne un jānodrošinās pret lapsu sirojumiem.»
Darbs bez brīvdienām
Viktoriju un Gariku liktenis laimīgi saveda kopā. Viņi jau divdesmit trīs gadus ir nešķirami. Priecājās, kad pasaulē nāca dēli. Diemžēl vecāko - Germanu, abu lielo palīgu, pagājušā gada decembrī notrieca mašīna. Lielajās bēdās spēku izdzīvot deva jaunākā dēla Alberta palīdzība, abpusējs atbalsts un darbs, kuru nevar atlikt uz laiku, kad noplaks sāpes. Toreiz pilnā sparā ritēja pārcelšanās un iekārtošanās darbi, un atpakaļceļa vairs nebija.
Viktorija atceras: «Tagad vairs neticas, ka esam izgājuši cauri tam posmam. Visgrūtāk bija pārcelties. Jurģi ilga no 2014. gada 15.novembra līdz nākamā gada aprīļa beigām. Māja kā neliela muižiņa celta 1896. gadā. Smejos - dzīvojam lepni, tagad mums ir deviņas istabas, bet ēka diemžēl ir diezgan sliktā stāvoklī. Neko arī vēl neesam ar to darījuši, galvenais ir sakārtot zvēru un putnu mītnes un sakopt apkārtni.»
Gariks ir praktisks: «Kredītus mēs neņemam, visu darām saviem spēkiem. Mana pārliecība - ja darbus gribi izdarīt labi, dari pats. Mums te patīk - ir plašums - veseli 4 ha, ir labs kaimiņš Egons, viņam tehnika un liela saimniecība, ar darbiem un padomu palīdz, rudenī atveda graudus un kartupeļus. Es nopirku traktoru un zāles pļāvēju, Egons ierādīja, kā ar tiem rīkoties.»
Viktorija neslēpj: «Mums Napoleona plāni. Kad dzīvā radība būs labi iekārtota, uztaisīsim laukumu bērniem, šūpoles, piknika vieta jau izveidota, būs arī skaists dīķis, par kādu sapņoja mūsu aizgājušais dēls. Alberts tūlīt sāks likt mājai jaunu jumtu.»
Runājoties esam apstaigājuši visu saimniecību. Apmīļoju dzīvniekus, pakasu pierītes un noglaudu sānus abiem Kamerūnas pundurāzīšiem, pundurauniņam Jašam un pat degunlācītim Čaplinam, kas šurp pārcēlies no Katrīnas Gukalovas mini zoodārza Kākciemā. Ļoti komunikabls ir Ziemeļamerikas jenots Jančuks, murkšķiene Ģertrūde slienas kājās - cer uz kārumiņiem, purniņus snaiksta Ungārijas sprogainās aitcūkas. Putnu novietnē sudraba fazāni, zeltspalvās mirdzošais no Čehijas atceļojušais karaliskais fazāns ar savu kundzīti, pūkainās baltās sniega vistas, lepnie tītari un vēl, un vēl.
Gariks un Viktorija ir labsirdīgi, sīksti un strādīgi cilvēki. Abu darba diena ilgst no sešiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā. Bez brīvdienām un svētku dienām. Viņi priecājas, ka saņem atbalstu un draudzīgu attieksmi no Latvijas mini zoodārzu īpašniekiem, ka nekad konsultācijas un palīdzību neliedz veterinārārsti Irīna Uškova un Santa Skuja, un, ja gadījumā kas - līdz Jelgavas LLU Veterinārajai klīnikai te pa asfaltētu ceļu tikai 12 km. Sīciņā Viktorija uzliek roku vīram uz pleca: «Mums taču te ir labi, vai ne?» Gariks silti pasmaida.