Ekonomiskā krīze rada ne tikai materiālus zaudējumus, tā veicina zināmu tautsaimniecības attīrīšanos un pieredzes rašanos, lai neatkārtotu iepriekšējās kļūdas. Iepriekšējās finansiālās nepatikšanas iedzīvotājus acīmredzami ietramdījušas tiktāl, ka ne statistikā vērojamais straujais algu pieaugums, ne kredītsaistību mazināšanās, ne ievērojamais ietaupījums uz lētākas degvielas un siltumenerģijas rēķina patlaban neveicina būtisku iedzīvotāju patēriņa palielināšanos. Tā vietā tēriņi tiek plānoti apdomīgāk un nauda «pieturēta», lai varbūtējas krīzes atkārtošanās gadījumā nenāktos piedzīvot to, ko visai skaudri nācās izjust pagājušās desmitgades beigās. Ja runājam sausas statistikas kontekstā, tad pēdējo triju gadu laikā mājsaimniecību noguldījumu apjoms Latvijas komercbankās pieaudzis gandrīz par 40%, saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas datiem, šā gada otrajā ceturksnī sasniedzot gandrīz 7,96 miljardus eiro, kas būtu gandrīz 4000 eiro uz vienu valsts iedzīvotāju. Jāpiebilst, ka tas noticis laikā, kad tradicionāls bankas termiņdepozīts faktiski ir kļuvis par bezienesīguma noguldījumu.
Tas var liecināt par to, ka iedzīvotāju finansiālais briedums ir pieaudzis, taču ir jāatceras, ka mūsu valstī vēl aizvien ir visai iespaidīgs nodarbināto īpatsvars ar zemu atalgojumu. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes mājsaimniecību apsekojumu šā gada pirmajā ceturksnī 43,7% nodarbināto neto darba samaksa nepārsniedza 450 eiro. Protams, var spriest par to, cik korekti ir iedzīvotāji dažādās aptaujās, taču diezgan nepārprotami varam secināt, ka visai lielai valsts iedzīvotāju daļai pašreizējie naudas uzkrāšanas svētki iet secen. Tāpat varam secināt, ka, neraugoties uz to, ka ekonomiskā situācija valstī kaut nedaudz ir uzlabojusies, sabiedrības noslāņošanās turpinās, turklāt plaisa starp turīgajiem un mazāk turīgajiem kļūst aizvien platāka.
Šādas situācijas veidošanās zināmā mērā ir kļuvusi par kavēkli valsts tautsaimniecības tālākajai attīstībai. Piemēram, mazumtirdzniecības nozare šā gada pirmajos sešos mēnešos, rēķinot salīdzināmajās cenās gada izteiksmē, ir augusi vien par 1,9%, kas ir aptuveni trīs reizes lēnāks temps par vidējā statistiskā strādājošā reālo ienākumu pieaugumu, ierēķinot patēriņa cenu pārmaiņas. Šobrīd faktiski var teikt, ka pēdējo gadu gaitā nauda, kas būtu varējusi veicināt ekonomisko izaugsmi, lielā mērā ir nogulusi banku kontos. Tas vedina domāt arī par biznesa iespēju trūkumu valstī, kuru nenovēršanas un ekonomiskās aktivitātes necelšanas gadījumā būtiska iedzīvotāju daļa varbūtējai ekonomiskajai krīzei nebūs gatavāka kā iepriekšējā reizē.