Valsts prezidents Raimonds Vējonis vakar, atklājot NATO Izcilības centru stratēģiskās komunikācijas jautājumos, pauda, ka «katru dienu notiek cīņa par cilvēku prātiem un sirdīm». Domāju, nekļūdīšos, sakot, ka Vējonis domāja Krievijas propagandu. Grūti te ko iebilst, var vien piemetināt, ka propaganda dažkārt efektīvāk tiek īstenota nevis ar dažādiem informatīvajiem raidījumiem, bet gan propagandistiem nepieciešamās izjūtas, mītus un attieksmes lēnā garā «pilinot» ar izklaides industrijas starpniecību (filmām, šoviem utt.). Jebkurā gadījumā politiski motivēta smadzeņu skalošana ir notikusi, notiek un notiks, neapšaubāmi ietekmējot cilvēku priekšstatus.
Tomēr man šķiet, ka ikdienišķā cīņa par prātiem un sirdīm notiek ne tikai politiķu interešu vārdā, un, atklāti sakot, nezinu pat, kas piesārņo vairāk - tas, ka publikai kaut kas Kremļa interesēs tiek potēts par Ukrainu vai Rietumiem, vai tas, kam rezultātu mēs redzam ziņu portālu sadaļā «lasītākās ziņas». Citiem vārdiem sakot, man personīgi nav komfortabli, saskaroties ar politiskās propagandas intensīvu lietotāju, tomēr nav arī smieklīgi, redzot, ka populārākā informācija ziņu plūsmā ir «Pāris pēc pamošanās gultā atrod kaut ko neiedomājamu», kā arī «Britu karaļnamā atkal skandāls: karaliene neapmierināta ar Midltoni».
Pieļauju, ka ar politisko propagandu var cīnīties, bet esmu ļoti pesimistisks par to, vai «cīņa par cilvēku prātiem» nav zaudēta sadaļā, kas attiecas uz to, kā uztveram pasauli kopumā. Jo tā pseidozinātnes, klajas tumsonības, pliekanu sensāciju un paviršības šļura, kas katru dienu tiek gāzta pār mūsu galvām, ir kļuvusi tik pašsaprotama un pierasta, ka nerodas jautājumi, kādēļ ziņu portālos «izklaide» nereti ir zem viena jumta ar «kultūru», kāpēc jūs neatradīsiet zinātnei veltītas sadaļas (vai ar zinātni tiek saprasti lasītāja maka virzienā lūroši tehnoloģiskie jaunumi), toties uzzināsiet visu par horoskopiem, karmām un kārtējās muļķības par kārtējo pārtikas produktu, kuru daudz un regulāri ēdot dzīvosiet ilgi un laimīgi.
Kremļa rīcībā, protams, ir lieli resursi, bet to nav mazāk industrijai, kas pelna, padarot mūs par māņticīgiem radījumiem, kuri atkarīgi no kārtējās viegli sagremojamu trulību devas. Jā, sev un citiem bīstams ir cilvēks, kurš tic, ka ukraiņi sit krustā bērnus, bet bīstams sev un citiem ir arī cilvēks, kurš uzskata, ka pie ārsta nav jāiet, jo var taču pūšļot, kurš uzskata, ka pret apkārtējo pasauli - ekoloģiju, dabas resursiem utt. - var izturēties, kā ienāk prātā, jo viņa priekšstatu par pasauli veido labākajā gadījumā kārtējās blēņas no sērijas «britu zinātnieki ir atklājuši...».
Līdz ar to, atbalstot uzstādījumu, ka medijiem ir jāpalīdz (tostarp finansiāli) daudz piesauktā hibrīdkara kontekstā, manuprāt, ne mazāk būtiski ir saprast, kurā pusē mediji ir «cīņā par cilvēku prātiem», kad runa ir par domāšanas skaidrību vispār. Jo, manuprāt, politisko propagandu vieglāk ieskalot cilvēkam, kuram smadzenes jau ir atmiekšķētas ilgstošas «sensāciju» un «noslēpumu» patērēšanas rezultātā.