Politikā populisms, kā saka, piederas pie lietas. Jo vēlētāju attieksmes mainās drīzāk emociju, nekā racionālu apsvērumu ietekmē. Par to katrs var pārliecināties, izvērtējot, cik lielā mērā paša izvēli iepriekšējās vēlēšanās noteikuši tādi faktori kā kandidātu daiļrunība TV debatēs, spēja raisīt uzticību, piedāvājuma atbilstība personiskajām gaidām, arī kopējā sabiedrības attieksme pret konkrēto politiķi, tā pārstāvēto politisko spēku. Un tam pretī -, cik liela nozīme bija programmās rakstītajam un racionālam izvērtējumam, vai solījumi vispār izpildāmi.
Tātad nav problēma, ja politiķi atļaujas populismu. Ja vien tas ir gaumes robežās. Proti, ja politiķu izdarības nepārtop par klaju apliecinājumu tam, ka viņi tautu uzskata par tik dumju, ka tā uzrunājama visprimitīvāko vēstījumu līmenī, pat īsti nesatraucoties par to, kādas var būt sekas rosinājumu ieviešanas gadījumos. Tādus «šaušanas pār strīpu» piemērus manījām kampaņā pirms britu balsojuma par izstāšanos no Eiropas Savienības - lietā tika likti pat klaji, ātri pieķerami meli. Vadīšanos pēc prinncipa, ka mērķis attaisno līdzekļus, varam vērot arī zemo reitingu krīzē joprojām esošās Vienotības politiķu izteikumos.
Spilgts piemērs ar iniciatīvām par minimālās algas celšanu, lielāku sociālo iemaksu ieviešanu mikrouzņēmumos vai nepilnu darba laiku strādājošajiem. Nonākšana tādā kā koalīcijas ģimenes jaunākā brāļa statusā provocē pat tādus citkārt prātīgus politiķus kā Reirs uz lētu populismu, iniciatīvām, kas sola tūlītēju labumu potenciālajiem vēlētājiem, pat nedomājot par bumeranga efekta risku -, ka solījumi, tos ieviešot, var negatīvi ietekmēt to pašu vēlētāju auditoriju.
Skaidrs, ka, piemēram, apkopēja ne visos birojos, veikalos nepieciešama uz pilnu darba laiku. Vienotību pārstāvošais Reirs rosina noteikt, ka sociālais nodoklis maksājams kā pilnas slodzes gadījumā. Tas nozīmē lielākas izmaksas darba devējam situācijā, kad produktivitāte nemainās. Pie kā tas var novest? Protams, daļā gadījumu uzņēmēji slaidi nospļausies iniciatīvas autora virzienā un maksās, cik liek, bet būs arī gadījumi, kad apkopēja štata vieta tiks vienkārši likvidēta, vai nu turpmāk par šo pakalpojumu norēķinoties nelegāli, vai arī uzdodot telpas uzkopšanu par nelielu piemaksu veikt kādam no darbiniekiem. Kas tātad būs ieguvēji no šādām vien formālām rūpēm par strādājošo sociālajām garantijām? No darba atlaistie? Turpmāk nelegāli nodarbinātie? Uzņēmumi, kuriem tā mazināsies līdzekļi attīstībai? Ka šādas iniciatīvas tikai vairo ēnu ekonomiku, Reiru nez kāpēc vairs nesatrauc. Kopš pats vairs nav finanšu ministrs.