Akciju sabiedrība Latvijas gāze atbilstoši valdības un parlamenta pieņemtajai likumdošanai šobrīd ir reorganizācijas procesā. Mūsu akcionāri 2. septembrī nobalsoja par kompānijas sadalīšanu faktiski divās daļās. No jaunā gada Latvijas gāze būs kompānija, kas nodarbosies ar tirdzniecību un gāzes sadales biznesu. Savukārt tiks izveidota jauna kompānija Conexus Baltic Grid, kas nodarbosies ar gāzes transportēšanu un uzglabāšanu. Vairākums akcionāru tātad ir nobalsojuši, un šobrīd mēs esam darba procesā, lai šo jauno kompāniju nodibinātu, sākot ar 1. janvāri.
Kā šīs izmaiņas ietekmē publiskās akciju sabiedrības vērtību, tātad - vai viena uzņēmuma sadalīšana divos uzņēmos abu kopējo vērtību pārmaiņu rezultātā palielinās vai, gluži pretēji, samazinās?
To šobrīd ir ļoti grūti novērtēt. Es arī atturētos dod jebkādus slēdzienus par šo jautājumu - par cik varētu šī vērtība pieaugt vai samazināties. To droši vien vērtēs tirgus. Ir skaidrs, ka Conexus Baltic Grid akcijas daļai mūsu akcionāru ir jāpārdod. Tad, kad šī kompānija tiks nodibināta, aktīvi tiks nodoti, tad acīmredzot sāksies šīs kompānijas akciju pārdošanas process. Bet es vēlreiz uzsveru, ka tas ir īpašnieku jautājums. Latvijas gāze ar šo jautājumu nenodarbojas. Tas, kāda būs šī vērtība, lielā mērā būs atkarīgs no nākamo potenciālo investoru skatījuma. No tā, kādas iespējas viņi šajā reģionā saskata. No tā, cik liela vispār būs investoru interese. Jo cenu vienmēr ietekmē arī konkurence.
Šāda uzņēmuma reorganizācija ir nebijis process. Kādi, jūsu skatījumā, ir būtiskākie jautājumi, ko tā rada?
Vispirms jāsaka - būs ļoti daudz neskaidrību. Jo pārmaiņas notiks ne tikai Latvijas gāzes uzņēmuma iekšienē, bet faktiski skars arī katru gāzes patērētāju Latvijā. Veidosies jaunas attiecības gan starp gāzes patērētājiem, gan piegādātājiem. Tiem, kas nodrošinās šo transportēšanu, un gāzes tirgotājiem. Līdz ar to tirgu sagaida lielas pārmaiņas.
Reorganizācijas process tomēr nav gluži uzņēmuma īpašnieku brīva izvēle, bet valsts varas politisku lēmumu rezultāts. Vai ir kādas specifiskas grūtības, ko tas rada?
Jo vairāk šī reorganizācija notiek, jo tā ir dziļāka, jo vairāk es nonāku pie personiska uzskata, ka tādās mazās valstīs kā Latvija regulēts monopols noteikti ir efektīvāks nekā nesaprotams brīvais tirgus. Šīs grūtības, kas mūs sagaida, šīs pārmaiņas, nav vērtējamas ar pozitīvu zīmi. Mēs jau redzam, kādu pieredzi Latvijas iedzīvotāji ieguva pēc Latvenergo sadalīšanas. Un mēs redzam, kāda šobrīd ir situācija ar elektrības piegādes izmaksām. Par to runā pēdējie rēķini, ko saņem cilvēki un uzņēmumi. Katrā ziņā šādu uzņēmumu sadalīšana tik mazās valstīs nav efektīva. Varbūt tādās valstīs kā Vācija, kur ir milzīgs patēriņš un daudz piegādātāju, kaut kāds tirgus enerģētikas sektorā ir ieviešams un tur tas var funkcionēt. Bet visu nevar mērīt pēc vienas mērauklas. Agrāk es personīgi arī aizstāvēju šo tirgus principu, jo uzskatīju, ka konkurence biznesā ir virzītājspēks. Šobrīd, esot šajā nozarē vairāk nekā gadu un redzot, kādas pārmaiņas tas nesīs nākotnē, uzskatu, ka tas nenesīs Latvijas iedzīvotājiem vieglas dienas.
Valdība deklarēja, ka liberalizācija nav tikai pašmērķis, bet ka tā samazinās gāzes cenu, palielinās ekonomikas konkurētspēju, cels valsts enerģētisko drošību. Vai šie mērķi tiks sasniegti?
Domāju, ka šīs liberalizācijas rezultātā mēs nesasniegsim vispār nevienu no šiem mērķiem. Vispirms jau apgādes drošība kritīsies vairākas reizes. To jau mēs redzam tagad. Šobrīd mēs ieejam ziemas sezonā ar vēsturiski mazāko gāzes krājumu rezervi reģionā. Tātad Inčukalna krātuve nav piepumpēta pilna ar gāzi. Neviens cits nevēlas glabāt gāzi šajā krātuvē - vismaz šajā apkures sezonā. Jo tas ir saistīts ar izmaksām. Tātad ne tuvu nepiepildās tas, ko deklarēja valdība, ka, atverot krātuvi, tajā gāzīsies daudzi gāzes glabātāji. Jāsaprot, ka katra noliktava kaut ko maksā. Katra samaksa sadārdzina cenu. Mēs pieeju Inčukalna gāzes krātuvei šogad esam devuši visiem, un pieteicies nav neviens. Inčukalnā praktiski glabājas tikai tā gāze, kas ir nepieciešama Latvijas vajadzībām. Tas nozīmē, ka šeit jau ir politisks bankrots. Ir izčabējuši šie apgalvojumi, ka monopolists Latvijas gāze nevienu šeit nelaida iekšā, traucēja citiem eksistēt. Tas ir izrādījies tukšs apgalvojums, jo arī atvērtas krātuves apstākļos neviens uz to šogad nav pieteicies. Vēl vairāk. Šīs reorganizācijas rezultātā mēs esam pazaudējuši divus ļoti lielus klientus. Krievijas un Igaunijas vajadzībām Inčukalnā gāze vairs netiek glabāta. Ja agrāk mēs no Inčukalna kā monopoluzņēmums apgādājām gan Krievijas, gan Igaunijas patērētājus, tad šogad tas tā nav. Tātad apgādes drošības jautājums, kā izrādījies, ir cietis vairākkārt.
Tomēr pašas Latvijas apgādi aukstā ziemā Inčukalna gāzes krātuve joprojām nodrošina?
Es, godīgi sakot, negribu prognozēt, kas būs, ja būs ļoti auksta ziema. Skaidrs, ka Latvijas gāze vēl šoruden ir iegādājusies papildu gāzi, lai Latvijas vajadzības pilnībā apmierinātu. Bet reģionā rezervju nav ne Igaunijai, ne Lietuvai. Protams, šis ir jautājums, par ko vajadzētu satraukties visam enerģētikas sektoram kopumā.
Vai gāzi nevar kompensēt ar atjaunojamajiem energoresursiem?
To var darīt, kad ārā nav mīnus divdesmit. Saprotiet, ka pie zemām gaisa temperatūrām dabasgāzei objektīvi nav alternatīvas. Bet es varu nomierināt Latvijas patērētājus. Latvijas gāze šai ziemai ir iepirkusi vēsturiski lielāko gāzes apjomu, kāds pēdējos gados ir bijis, zinot to, ka neviens cits gāzi Inčukalnā neglabās. Vienkārši, lai nodrošinātos. Šogad vēl nevajadzētu satraukties par Latvijas piegāžu drošību. Jo mūsu pienākums pēdējo gadu ir gādāt par Latvijas enerģētisko drošību, un to mēs izpildīsim pilnā apjomā. Bet reģionā gāzes rezervju nav.
Vai Inčukalna kapacitātes samazināšanos teorētiski nevar kompensēt iespējamās gāzes piegādes caur Klaipēdas termināli?
Tas ir iespējams vasaras apstākļos vai ļoti siltā ziemā. Taču, ja runājam par bargu ziemu, tad tajā Lietuva nevar pat sevi apgādāt. Tas mani nedaudz uztrauc, jo tas var iespaidot reģionālo gāzes cenu. Ja reģionā būs gāzes deficīts, tās trūkuma dēļ cena var vienkārši ļoti strauji augt.
Šis gāzes deficīts tātad var izveidoties tieši reģionā īstenotās liberalizācijas politikas dēļ?
To varbūt nevar sasaistīt ar liberalizāciju kā principu vispār, bet ar pašreizējo faktisko stāvokli. Reāli šis modelis, pat pirmajā gadā vēl nesākot īsti funkcionēt, var izrādīties ļoti kļūdains.
Tad varbūt to var mainīt, lai novērstu šīs negatīvās sekas?
Neko mainīt acīmredzot vairs nevar. Process ir aizgājis. Var kaut ko labot, ja izrādīsies, ka tirgus tik tiešām nefunkcionēs, kā vajag. Bet tas ir nākotnes jautājums, par to šobrīd ir grūti spriest.
Vai Inčukalna gāzes krātuve nākotnē spēs ekonomiski efektīvi darboties, ja tajā neatgriezīsies Igaunija un Krievija vai neparādīsies citi glabāt gribētāji?
Tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, kādu modeli izvēlēsies Latvijas valdība. Jo Inčukalna gāzes krātuvi līdz šim izmantoja īpašnieki, kam reāli gāze pieder. Atdalot šo krātuvi no gāzes īpašniekiem, uzsveru, «gāzes», nevis Latvijas gāzes, protams, ir vajadzīgs kaut kāds piedāvājums gāzes īpašniekiem, lai viņiem būtu interesanti un viņi vēlētos tur glabāt gāzi. Un tas lielā mērā ir Latvijas valdības un regulatora rokās.
Kas būtu tas, kas šī resursa īpašniekus motivētu glabāt gāzi Inčukalna krātuvē?
Mums valstī ir politikas veidotāji, lai viņi pie šī jautājuma turpmāk strādā. Politiķiem, pārņemot krātuvi zem jaunās regulācijas, jo tās tarifi arī nākotnē tiks regulēti, ir jāpiedāvā tāds modelis, lai šajā krātuvē vienmēr būtu gāze. Ļoti iespējams, ja viņi piedāvās ļoti labu modeli, viss būs kārtībā.
Eiropā arī sakarā ar liberalizāciju ļoti liela uzmanība tiek pievērsta gāzes krātuvju esamībai un attīstībai. Vai Inčukalna gāzes krātuvei nav objektīvas nozīmes, neskatoties uz vietējā mēroga politiķu iespējamo tuvredzību?
Ja tuvākā gāze atrodas tūkstošiem kilometru attālumā, tad Inčukalna nozīmīgums ir nenovērtējams. Un šīs krātuves nozīme reģionālās drošības ziņā ir nenovērtējama. Tā ir nepieciešama. Tomēr būtisks ir jautājums, vai tirgus dalībnieki tajā būs motivēti turēt gāzi. Bet to lielā mērā noteiks tas, kādu ceļu aizies Latvijas valdība un regulators. Šodien, kad mēs pirmo reizi esam atvēruši šo krātuvi priekš visiem, ir izrādījies, ka neviens cits, izņemot a/s Latvijas gāze, Latvijas vajadzībām gāzi tur nav iepumpējis. Tātad tas ir skaidrs signāls politikas veidotājiem, ka ir ļoti jādomā, kā ekspluatēt šo objektu nākotnē.
Publiski var vērot Latvijas gāzes un Latvenergo strīdu - viņi cenšas iegādāties savām vajadzībām gāzi Lietuvā, kamēr jūs to liedzat. Kādēļ Latvijas gāze tik kategoriski liedz ievest šo «testa partiju», kā to dēvē Latvenergo pārstāvji?
Vispirms gribu uzsvērt, ka mums ar Latvenergo nav nekāda strīda, mums ir ļoti laba sadarbība. Cita lieta, ka kāds grib uztaisīt strīdu starp mums. Mēs Latvenergo regulāri piegādājam gāzi un piegādāsim to arī turpmāk. Ja kādam politiķim gribas pārkāpt iepriekš noslēgtos privatizācijas līgumus, protams, ka mēs tam pretosimies. Mēs nestrīdamies ar Latvenergo, mēs pretojamies tiem, kas grib pārkāpt iepriekš noslēgtos līgumus. Latvijas gāzei kā uzņēmumam un tā pašreizējiem akcionāriem Latvijas valdība bija apsolījusi divdesmit gadu ilgu ekskluzivitāti. Šie divdesmit gadi beidzas 2017. gada aprīlī, un mēs stingri turamies pie šī līguma ar Latvijas valsti. Mēs nekādā gadījumā nekonfliktējam ar Latvenergo, mēs tikai atgādinām, ka līgums paredz, ka tikai tajā gadījumā, ja mēs nespējam piegādāt gāzi, var runāt par citām piegādēm, kamēr nav pagājis šis divdesmit gadu termiņš. Taču mēs varam piegādāt gāzi par konkurētspējīgāko cenu. To darām līdz pat šim brīdim un darīsim nākotnē.
Vai Latvijas gāzi nebaida, iespējams, lētākas gāzes ienākšana caur Lietuvas teritoriju?
Tur nav šīs «iespējams» lētākās gāzes, mums ir šī iespējami lētākā gāze. Tie visi ir apzināti radīti mīti. Apmāns, ko mēģina stāstīt sabiedrībai atsevišķi personāži. Tā gāze, ko Latvijas gāze piegādā Latvijai, ir lētāka par to gāzi, kas var nākt no citurienes. Cauruļvadu dabasgāze vienmēr būs lētāka par sašķidrināto gāzi. Tas ir skaidrs katram, kas orientējas tehnoloģiskajā procesā. Sašķidrinātā gāze ir jāsašķidrina, jāuztur ļoti zemā temperatūrā. Jāatved ar kuģiem no liela attāluma. Pēc tam atkal jāpārvērš gāzveida stāvoklī. Tas, saprotams, maksā dārgāk, nekā piegādāt dabasgāzi pa esošu cauruļvadu. Vai tas katram nav skaidrs?
Tomēr tiek argumentēts, ka atsevišķas šīs sašķidrinātās gāzes partijas tirgū šad tad var nopirkt par lētāku cenu. Ņemot vērā, ka Latvijas tirgus ir ļoti mazs, varbūt ar to arī pietiek, lai atrisinātu mūsu problēmas?
Iespējams. Ir dažādi varianti. Ir dempinga cena. Pastāv kaut kādi atlikumi, kurus mēģina par jebkuru cenu pārdot. Tas viss teorētiski būs iespējams pēc 2017. gada 3. aprīļa. Bet līdz tam mēs pastāvam uz saviem līgumiem, ko sargā arī starp valstīm noslēgtie investīciju aizsardzības līgumi.
Kas tomēr notiks ar gāzes cenu Latvijas patērētājam pēc 3. aprīļa? Cik to var prognozēt?
To lielā mērā noteiks pasaules tirgus konjunktūra. Jāsaprot, ka, tieši tāpat kā elektrības tirgū, pēc tirgus atvēršanas ļoti skaidri būs redzams, ka gāzes gala patēriņa cena sastāvēs no divām daļām - piegādes jeb transportēšanas cenas un pašas gāzes cenas. Pie transportēšanas tarifiem šobrīd strādā regulators. Būs jauni tarifi. Mēs visi redzēsim, kādi tie būs. Bet gāzes cenu lielā mērā nosaka pasaules tirgus konjunktūra. Ja naftas cena augs, gāzes cena augs līdzi.
Pieminējāt tādu politiku kā cenas dempings gāzes jomā. Vai pēc liberalizācijas ir iespējams kāds lokāls cenu karš par Baltijas tirgu?
Lai nosegtu izmaksas, par to vienmēr kādam ir jāsamaksā. Šobrīd par to gāzi, ko lietuvieši piegādā igauņiem, maksā Lietuvas patērētāji. Tāpēc, ka lietuviešu uzņēmums tiek subsidēts caur pārvades tarifu, ko maksā visi Lietuvas gāzes patērētāji, lai šī gāze vispār būtu konkurētspējīga. Tā ir subsidēta gāze. Lietuvas sabiedrība maksā, lai gāzi būtu iespējams pārdot Igaunijā. Ja kāds politiski par to ir gatavas maksāt, tad šāds dempings ir iespējams. Citādi tas nav iespējams. Domāju, ka tas ir ļoti netaisni pret Lietuvas patērētājiem. Ja lietuviešu uzņēmums par katru cenu gribēs pārdot gāzi Latvijā un Igaunijā un Lietuvas cilvēki par to maksās, es gan nezinu, cik ilgi lietuviešu politiķi spēs to realizēt tādā veidā. Šobrīd jau trešo gadu Lietuvas patērētāji maksā, lai igauņi saņemtu lētāku gāzi.
Vai šobrīd jau ir pietiekama skaidrība, kāds varētu izskatīties gāzes tirgus modelis pēc liberalizācijas?
Tirgot var tikai tie, kam reāli ir pieejama gāze. Šobrīd ir Eesti Gaas, ir Lietuvos duju tiekimas, ir Litgas, un ir Latvijas gāze. Un tie visi ir lieli gāzes tirgotāji, kam ir reāli pieejama gāze. Lietuvā darbojas gāzes birža, kas gan tirgo ļoti mazus apjomus. Nav izslēgts, ka būs arī mazāki tirgotāji. Jāņem vērā, ka šeit ir ļoti mazs tirgus. Un, vai birža sevi attaisno pie tik maziem apjomiem, tas vēl ir jautājums. Šobrīd Baltijas reģionā praktiski ir divu veidu dažādas izcelsmes gāze. Ir Gazprom piegādātā gāze, un ir Statoil piegādātā gāze. Vai būs trešā, ceturtā, to es nezinu. Lasījām, ka lietuvieši ir noslēguši kaut kādu piegādes līgumu ar amerikāņiem. Ik pa brīdim uzpeld vēl kaut kāda cita informācija. Iespējams, ka kaut kas kaut kad būs. To lielā mērā nosaka patēriņa apjoms, kas, kā zinām, Baltijā ir ierobežots. Tas nav tik liels, lai būtu milzīga interese kādam no Nigērijas vai Kataras piedalīties šajā tirgū.
Vai pēc liberalizācijas tirgotājs Latvijas gāze arī varētu tirgot dažādas izcelsmes gāzi?
Šo stratēģiju lielā mērā noteiks mūsu akcionāri. Šobrīd mums ir līgums un mēs tirgojam Gazprom gāzi. Vai akcionāru uzdevumā mēs slēgsim līgumus arī ar citiem piegādātājiem, to lielā mērā noteiks tas, kāda būs jaunā akcionāru struktūra. Jo tieši īpašnieki nosaka kompānijas lielo politisko virzienu.