Dažas stundas
Četrarpus stundu ir laiks, lai cilvēks, kuram sācies insults, izbēgtu no paralīzes. Tas nozīmē, ka šajā laikā ir jāpaspēj nokļūt slimnīcā, kur sniedz akūto palīdzību insulta slimniekiem, jāveic visi izmeklējumi un jāpaspēj injicēt zāles. Tomēr, piemēram, Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā dažādu iemeslu dēļ tikai 10% pacientu, kurus ir piemeklējis insults, saņem akūto ārstēšanu, izšķīdinot trombu asinsvadā. Kā Dienai paskaidroja Latvijas Insulta biedrības valdes priekšsēdētāja Evija Miglāne, visbiežāk cilvēki vienkārši nokavē, laikus neizsaucot ātro palīdzību. Piemēram, cer, ka pašsajūta uzlabosies, ka simptomi pāries paši, kaut svarīgi ir rīkoties pēc iespējas ātrāk.
Tieši tāpēc ir svarīgi zināt insulta galvenās pazīmes. Pirmkārt, ir jānovērtē, vai sejas vienā pusē acs vai mutes kaktiņš nav noslīdējis uz leju. To var izdarīt, lūdzot cilvēku pasmaidīt. Otrkārt, jāpārbauda, vai cilvēks spēj vienlaikus pacelt un patstāvīgi noturēt abas rokas, jo insulta gadījumā var iestāties vienpusējs vājums vai kustību zudums. Jāpārbauda arī, vai cilvēks spēj runāt un pateikt vienkāršus teikumus. Tas savā ziņā ir ātrais tests, lai saprastu, vai nepieciešams izsaukt medicīnisko palīdzību.
Svarīga atrašanās vieta
Taču arī cilvēka atrašanās vieta ir nozīmīgs faktors, jo jāņem vērā, ka akūto palīdzību cilvēkam, kuru ir piemeklējis insults, var sniegt tikai slimnīcās, kurās ir tā sauktās insulta vienības. Šādas vienības ir divās Rīgas slimnīcās, Ventspilī, Liepājā, Valmierā, Rēzeknē un Daugavpilī. Statistika liecina, ka tikai puse cilvēku nonāk īstajās ārstniecības iestādēs.
E. Miglāne nedomā, ka tas būtu sistēmas vai medicīnas personāla neizdarības dēļ. Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādei ir konkrēti kritēriji, pēc kuriem izvērtēt, uz kuru slimnīcu pacients jānogādā. Ja ātrā palīdzība ir izsaukta laikus un pacientu ir iespējams nogādāt insulta vienībā četrarpus stundu laikā, lai vēl paspētu veikt visas procedūras, tas arī tiekot darīts. Bet, ja laika vairs nav, pacients tiek nogādāts tuvākajā medicīnas iestādē.
Lai insulta vienības varētu izveidot katrā slimnīcā, trūkst resursu. Proti, tādā gadījumā 24 stundas diennaktī ir jānodrošina pieejamība datortomogrāfijai, neirologam, radiologam un citiem speciālistiem. Ir jābūt arī apmācītam personālam, bet daudzprofilu slimnīcās bieži vien speciālistu trūkst. Tomēr E. Miglāne neuzskata, ka šāda vienība būtu nepieciešama katrā slimnīcā. Viņa uzsver - galvenais, ir jānodrošina, lai no visām Latvijas vietām pacientu var laikus nogādāt insulta vienībā, tāpēc, iespējams, būtu jāpārskata to atrašanās vietas.
Ārsts visu nevar
Vairāki cilvēki, kas pārcietuši insultu, Dienai atzina, ka ir sarūgtināti par ārstu nevērīgo attieksmi. Kāds vīrietis pat sacīja, ka uz īpašajām pārbaudēm, kurās izrādījies, ka vēl tikai daži mēneši varētu būt viņam liktenīgi, nosūtījumu izdevies dabūt tikai pēc vairākkārtēja lūguma, jo ārsts īpašus riskus nav saskatījis. Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras docente un ģimenes ārste Sandra Gintere, uz to atbildot, gan pauda pārliecību, ka ģimenes ārsts spēj izvērtēt riska faktorus, kas liecina par iespējamu insultu, tomēr daudz esot atkarīgs no pacienta. Piemēram, īpašie papildu izmeklējumi ne vienmēr nenotiek rindu vai līdzmaksājumu dēļ. Bieži vien tas ir atkarīgs arī no cilvēku attieksmes pret savu veselību. Viņasprāt, speciāla programma, kurā, piemēram, visiem cilvēkiem ar riska faktoriem konkrētā vecumā būtu jāpārbauda asinsvadu stāvoklis, nepalīdzētu.
Pretējās domās gan ir E. Miglāne, kura šādu programmu uzskata par lietderīgu. Tomēr viņa atzīst, ka tam nepieciešami lieli finanšu ieguldījumi un pētījumi, kas apstiprinātu efektivitāti.
Lai uzlabotu situāciju, patlaban tiek izstrādātas arī speciālas vadlīnijas insulta pacientu ārstēšanai, tomēr tās vēl nav apstiprinātas.