Parlamentā šodien rudens sesijas pirmā sēde. Saeimas un deputātu darbs bieži izpelnās skeptiskas vai neslēpti noraidošas piezīmes - dažkārt pamatotas, dažkārt ne. Tomēr jebkurā gadījumā runa ir par likumdevēju, kura vairākuma viedoklim, patīk vai ne, ir izšķiroša nozīme daudzos jautājumos. Un šādā kontekstā mulsina kāds 8. septembra sēdes dienaskārtībā iekļautais jautājums. Pareizāk sakot, dokumentu pavadošais komentārs.
Tātad portālā www.manabalss.lv 12 236 Latvijas pilsoņi parakstījušies, t. i., izteikuši savu atbalstu iniciatīvai Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošana. Uzreiz jāsaka, ka, lai cik ļoti pašreizējais atgādinājums par okupācijas periodu man nepatiktu, lai cik sērīgas pārdomas neraisītu tur ik gadu 9. maijā notiekošais, es personīgi nedomāju, ka ir nepieciešams sākt stīvēšanos ap kādiem neslēpti konfrontējošiem papildinājumiem pašreizējam izkārtojumam. Iztiksim bez vēl viena ilgspēlējoša cēliena «pieminekļu karos».
Tajā pašā laikā es nesaprotu Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas Saeimas lēmumprojekta argumentāciju. Tiek piedāvāts kolektīvo iesniegumu noraidīt - «pamatojoties uz Ārlietu ministrijas un Rīgas domes viedokļiem». Te kaut kas ir ačgārni. Būtu saprotama un pieņemama situācija, ja par iesniegumu Saeimā notiek domu apmaiņa sēdē un iesnieguma priekšlikums tiek noraidīts. Kādā sakarībā Saeimai ir jāvadās pēc vienas ministrijas un vienas pašvaldības viedokļa? Ja es kaut ko nejaucu, tad Saeima apstiprina amatā ministrus, to skaitā ārlietu. Un, ja Saeimai ir tiesības lemt par pilsoņu kolektīvajiem iesniegumiem, tad parlamentam nav jādrebelējas par to, ko domā tā vai cita pašvaldība. Vai šādi tiek radīts precedents, ka, ja parlamentā nonāks citu pašvaldību skaroša pilsoņu iniciatīva, bet šīs pašvaldības tā brīža politiskā vadība iebildīs, parlaments paklausīgi iniciatīvu uzreiz noraidīs pat neapspriežot? Jo, raugi, citu iniciatīvu - Par Latviju, brīvu no ĢMO - tā pati komisija rosina tālāk apspriest Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā. Tās, protams, ir dažādas un, iespējams, nozīmīguma ziņā atšķirīgas tēmas, tomēr tas nemaina konsekvences trūkumu. Tad nevajadzēja vispār ieviest šādu pilsoņu iniciatīvas iespēju, ja, pat savācot nepieciešamo parakstu skaitu, var gadīties, ka ar kādu iniciatīvu parlamentam negribas «ķēpāties» un tas paslēpjas aiz kādas ministrijas vai citu politiķu «viedokļa».
Īsi sakot, arī iniciatīva par Uzvaras laukumu ir jānodod parlamenta t. s. profila komisijai, lai vēlēti politiķi liek galdā savus argumentus un pretargumentus, jo tādas ir viņu tiesības un atbildība.