Arhitekta darbs - tā ir daļa no būvniecības procesa. Pašreizējais Būvniecības likums, tāpat kā iepriekšējais Būvniecības likums, arhitektam liek uzņemties atbildību par lietām, par kurām uzņemties atbildību arhitekts reāli nevar. Likumā iepriekš bija šāda pretruna, un arī patlaban pretruna ir palikusi. Arhitekts var atbildēt par darbu realizāciju savas kompetences ietvaros, un kompetence labam arhitektam piemīt, jo arhitekts ilgu laiku ir mācījies, arhitektam ir arī uzkrāta darba pieredze, bet normatīvie dokumenti pasaka - arhitektam jāatbild par visu. Prasot no arhitekta atbildību, ka ikviena būvkonstrukcija ir pareiza, tiek pateikts, ka arhitektam jebkādus aprēķinus jāvar pārrēķināt, bet to arhitekts reāli nevar paveikt. Tāpēc Latvijas Arhitektu savienība (LAS) vērš sabiedrības un arī likumdevēja uzmanību, ka vēl arvien šī pretruna Būvniecības likumā nav novērsta.
Tātad, jūsuprāt, Būvniecības likumā jāsašaurina arhitekta atbildība?
Būtu vajadzīga korekcija likumā, lai precīzāk definētu atbildības jomas, un te nav runa tikai par arhitektu atbildību.
Daudzi būvniecības nozares pārstāvji teikuši, ka Zolitūdes traģēdija, pirmkārt, iedragāja būvniecības nozares prestižu, otrkārt, nozarē strādājošajiem pašiem iekšēji lika pārvērtēt attieksmi pret savu darbu. Vai var teikt, ka arī arhitektu prestižu šī traģēdija apēnoja un ka daudzi arhitekti iekšēji pārvērtēja attieksmi pret darbu?
Pārvērtēšana noteikti bija. Mēs, arhitekti, esam kļuvuši prasīgāki pret visiem ēkas tapšanas procesā iesaistītajiem speciālistiem un prasīgāki arī paši pret sevi, mēģinot nepaļauties uz solījumiem un paši nebārstīt dažādus solījumus un apgalvojumus, daudz nopietnāk sekot līdzi, kā mēs rīkojamies un kā mēs strādājam. Var teikt, ka nedaudz arī augusi birokrātija un pārliecība, ka dokumentos ierakstītais saturs tomēr ir ļoti svarīgs, apzinoties, ka dokumentu saturs sarežģījumu brīdī var palīdzēt vai arī radīt lielas problēmas.
Runājot par arhitektu profesijas prestižu, nenoliedzami, cilvēki ēku vērtē kā arhitekta veikumu. Kas attiecas uz Zolitūdes traģēdijā sabrukušo lielveikalu Maxima, nenoliedzami, tas, ka šai ēkai bija piešķirta Latvijas Arhitektūras gada balva 2011, daudziem lika citādi paraudzīties uz arhitektu profesiju kopumā. Ja pēkšņi būtu sabrucis kāds šķūnis kaut kur nomalē, iespējams, diskurss pēc traģēdijas būtu ievirzījies citādi.
Runājot par ikdienas situāciju bez traģiskām sekām, vai arhitektam nav tāda izjūta kā ķīlniekam, jo arhitekta lielisko ideju var nekvalitatīvi realizēt, piemēram, ēkā var iebūvēt citus, nekvalitatīvākus materiālus, nevis tos, ko vajadzēja izmantot saskaņā ar arhitekta ieceri. Arī kāds apakšuzņēmējs būvniecības procesā var strādāt pavirši un neprofesionāli.
Jā, protams. Turklāt vispārējā prakse Latvijā ir, ka pasūtītāji ir ieinteresēti iegūt pēc iespējas lētākus projektus pēc iespējas īsākā termiņā, un tas nozīmē, ka projekts objektīvi nevar būt labs un kvalitatīvs. Pēc zemākās cenas principa tiek piesaistīti būvnieki ar zemākajai cenai atbilstošu kvalifikāciju. Joprojām bieži vien pasūtītājam ir attieksme - gan jau kaut kā uzbūvēs -, un tā ir nopietna problēma. Turklāt būvniekam vispār nedrīkstētu rasties jautājums: varbūt šo projekta ieceri varam mainīt un realizēt citādi? Lai secinātu, ko vispār var mainīt, jāiegulda laiks un iedziļināšanās. To ņemot vērā, Latvijā arhitekti pēc iespējas vairāk cenšas iesaistīties idejas realizācijas gaitā, turklāt pūlas iesaistīties intensīvāk, nekā arhitektiem to vajadzētu darīt. Normālā, sakārtotā vidē arhitekti tā nerīkotos.
Par lētākā piedāvājuma izvēli daudz kritisku izteikumu tiek veltīts tieši publiskā sektora - valsts un pašvaldību - rīkotajiem iepirkumu konkursiem. Kāda ir situācija no arhitektu skatpunkta?
Arī no arhitektu viedokļa, zemākās cenas un īsākā termiņa princips diemžēl regulāri ļauj izvēlēties dempinga cenas, un, manuprāt, tas virza uz bezdibeņa malu. Tāpēc LAS veido diskusiju ar Iepirkumu uzraudzības biroju un arī pašvaldībām. Atsakoties no domāšanas, ka vienmēr jāizvēlas piedāvājums ar zemāko cenu, mēs varētu nodrošināt kvalitatīvāku galarezultātu. Jāpiebilst gan, ka jebkurš konkurss - arī iepirkumu konkurss - veicina ļoti vajadzīgo radošo sacensību, bet tikai tad, ja konkurss ir godīgs un caurspīdīgs.
Kā vērtējat, ka iepirkumu konkursu rezultāti bieži tiek pārsūdzēti un reizēm arī nepamatoti, turklāt šādi var tikt aizkavēta darbu izpilde.
Tā ir problēma. Arhitektūras konkursu rezultāti gan tiek pārsūdzēti retāk nekā būvniecības darbu iepirkumu konkursu rezultāti, kas tiek pārsūdzēti tiešām ļoti bieži, un tas mēdz novest pie darbu izpildes atlikšanas.
Kā vērtējat - arhitektu savstarpējā konkurence Latvijā ir asa?
Arhitekti un arhitektu biroji atraduši savas nišas, kurās strādāt, un vērojama nevis konkurence, bet veselīga sacensība. Viedokļi par daudziem jautājumiem gan arhitektu vidū ir ļoti atšķirīgi. Arhitekti labprāt mēdz apspriest citu arhitektu darbus, un reizēm arī spriedumi ir visai kritiski, bet tā ir argumentēta, nevis paštaisna kritika, respektīvi, neesmu dzirdējusi retoriku: es šo darbu gan būtu labāk izdarījis.
Būvniekiem ekonomiskās krīzes ietekmē aptuveni pirms gadiem pieciem sešiem strauji samazinājās darba apjoms. Kā arhitekti pārdzīvoja krīzi?
Arhitektiem arī bija straujš darba apjomu kritums, tomēr kopumā gandrīz visi arhitekti savu darbu specialitātē turpina un ir pielāgojušies situācijai. Iespējams, kādam arhitektam samazinājās darbu apjoms. Kāds arhitekts no darba devēja kļuvis par darba ņēmēju. Ir noticis arī pretēji - no darba ņēmēja daži arhitekti kļuvuši par darba devējiem - vismaz paši sev. Aizvien rodas jauni arhitektu biroji. Veiksmīgi darbojas un, startējot konkursos, pasūtījumus iegūst arhitekti, kuri nesen beiguši augstskolu. Mani priecē, ka Latvijas arhitektu vidū ienāk jaunā paaudze. Es negribu teikt, ka pieredzes bagātie arhitekti būtu sliktāki, bet jaunie arhitekti, kuri studējuši ārzemēs un kuriem ir ārzemēs izietas prakses pieredze, ienāk ar savu pienesumu un citu, atšķirīgu redzējumu, un tas arhitektu profesionālajai videi nāk par labu. Rezumējot - lai arī bija ekonomiskā krīze, attīstības process arhitektu profesionālajā vidē nav apstājies. Jāsecina, ka arhitekti ir pietiekami radoši cilvēki, lai arī krīzes situācijā saskatītu risinājumu un prastu pielāgoties apstākļiem.
Piekrītat, ka pārdzīvot ekonomiskās krīzes radīto kritumu ne tikai būvniekiem, bet arī arhitektiem palīdzēja daudzie Eiropas Savienības (ES) līdzfinansētie projekti, kuru realizēšana it īpaši pamanāma Latvijas reģionu pilsētās?
Jā, tā ir. Ir daudz projektu, kas tiek finansēti, piesaistot ES atbalstu, turklāt šo projektu vidū ir arī lieli infrastruktūras objekti. Man patiešām ir prieks, ka daudz jaunu objektu top tieši Latvijas reģionos. Tur ir mazāk jaunu projektu nekā, teiksim, Rīgā, un tāpēc reģionos jaunie objekti ir labāk pamanāmi. Piemēram, mūzikas un mākslas skola Saldū vai augstskola Rēzeknē ir ļoti labi projekti, kas dod lielu pievienoto vērtību videi. Prieks arī, ka mums ir jaunas kultūras celtnes - koncertzāle Cēsīs, Latgales vēstniecība Gors un Austrumlatvijas Radošo pakalpojumu centrs Zeimuļs Rēzeknē. Drīzumā jau būs pilnībā gatava koncertzāle Lielais dzintars Liepājā. Veiksmīgas rekonstrukcijas piemērs ir Marka Rotko Mākslas centrs Daugavpilī. Reizēm dzirdu apgalvojumu: «reģionos nekas nenotiek», bet tā nav taisnība.
Patlaban kā praktizējoša arhitekte strādājat pie jaunā slimnīcas korpusa Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kompleksā. Saistībā ar šo objektu publiskajā telpā izskanējusi informācija par dažādiem sarežģījumiem.
Nevar noliegt, ir cīņa ar celtniekiem. Projekts - jaunas slimnīcas būvniecība - man ir profesionāls izaicinājums, jo man jāizprot, kā vispār funkcionē slimnīca, arhitekts jau nerada tikai ēkas ārējo čaulu. Turklāt projekta realizācijai ir noteikta ļoti augsta latiņa.
Kādi ir mērķi, ko gribat realizēt LAS prezidentes amatā?
Vēlos turpināt veiksmīgi iesākto sadarbību ar Ekonomikas un Kultūras ministriju likumdošanas jautājumos. Svarīgi ir arī nodrošināt komunikāciju ar sabiedrību un arhitektu savstarpējo komunikāciju organizācijas iekšienē. Brīžiem ir situācijas, kad arhitektu vidū, organizācijas iekšienē daudzas lietas tiek noklusētas vai netiek pietiekami izdiskutētas. Arhitektiem jābūt kritiskiem pret sevi, jāizvērtē savas iespējamās kļūdas un jāmēģina par tām runāt publiski - ne tik daudz analizējot katru konkrēto gadījumu, kā veidojot vadlīnijas turpmākajam darbam.
Esmu ilgstoši darbojusies LAS Sertificēšanas centrā un zinu, ka jāpaaugstina arhitektu izpratne, kas ir laba prakse, ar to ir saistīts ētikas ievērošanas jautājums un izvairīšanās no ētikas pārkāpumiem.
Par kādiem tieši ētikas pārkāpumiem ir runa?
Piemēram, par, vienkārši sakot, līšanu priekšā citiem arhitektiem konkursos. Ir arī arhitekti, kuri izmanto iespēju tikt pie pasūtījumiem, solot ļoti lētu darbu izpildi, un rezultāts tad ir tāds, kā tas mēdz būt, bet pēc šāda rezultāta spriež par visiem arhitektiem. Te veidojas apburtais loks, kuru jāmēģina pārcirst.
Kā vērtējat jauno arhitektu sagatavošanu izglītības iestādēs?
Latvijā arhitektus gatavo vairākas augstskolas, to vidū ir Rīgas Tehniskā universitāte, RISEBA, Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU), kas gan vairāk specializējas ainavu arhitektu gatavošanā, bet arī LLU absolventi var pretendēt uz arhitekta sertifikātu un vadīt lielus būvprojektus. Patlaban problēma ir, ka augstskolas sagatavo daudz arhitektu, kuri prot labi zīmēt ļoti skaistas vizualizācijas, bet viņi bieži pat neko nenojauš par pastāvošajiem normatīviem, kas ļautu uzbūvēt ēku ne tikai skaistu, bet arī funkcionāli veiksmīgu. Protams, arhitektam nav jāpārzina visas normatīvo prasību nianses, bet ir jāzina, kādas prasības vispār eksistē. Šajā aspektā veidojas robs arhitektu zināšanās, kas patlaban netiek aizpildīts.
Tāpat pietrūkst arī sociālās šķautnes, vides izpratnes šķautnes un pilsētplānošanas šķautnes. Pat īstas izpratnes par šiem aspektiem šobrīd nav, bet tā ir nepieciešama, jo arhitektūra ir sociāla zinātne. Var teikt arī, ka arhitektūra kļuvusi par starpdisciplināru sociālo mākslu. Pagaidām augstskolās, kuras gatavo jaunos arhitektus, šiem aspektiem netiek veltīta pietiekama uzmanība.