Aplaimoja visus
Baiba apgalvo, ka viņa esot kaķu cilvēks. Mājās viņai vienmēr bijuši kaķi. Pēdējā bija pilnīgi melna britu īsspalvainā kaķene Austiņa. Viņas mūžs gan ilga tikai septiņus gadus. Baiba domā, ka šovasar Baltezerā viņu nogalējusi lapsa, jo kādā dienā Austiņa pazuda kā zemē iekritusi.
Tuvojās Baibas dēla Edvarda Kārļa 6. dzimšanas diena. Baiba uzzināja, ka ģimenes drauga Roberta kaķenei piedzimuši kaķēni, kas apstākļu sakritības dēļ ir britu kaķenes Austiņas pēcteči nez kurā paaudzē. Visi kaķēni jau bija tikuši pie labiem saimniekiem, mājās palikusi tikai viena kaķenīte. To arī Baiba paņēma un nosauca par Sibillu jeb vienkārši Billi.
Kaķa bērns, liekas, ir radīts plašajai, ērtajai mājai un dārzam, kurā ir tik daudz slēptuvju. Bille ar savu šarmu un dzīvesprieku aplaimoja visus mājiniekus, taču pēc desmit dienām notika kaut kas pilnīgi neparedzēts - kādā pusdienlaikā mājās atgriezās Baibas vīrs, un mazā Vanda ar kādu tarkšķošu rotaļlietu rokās skrēja viņam pretī. Bille, šajā jezgā pārbijusies, izspruka pa durvīm.
No sākuma Baiba nesatraucās - kaķene dārzu un apkārtni jau iepazinusi, viņa nekur nevar pazust. Taču Bille neatgriezās ne pēc stundas, ne pēc divām, ne naktī, ne no rīta. Baiba ar meitiņu staigāja pa dārzu un apkārtnes ieliņām, un Vandiņa nemitīgi sauca: «Taķi, taķi, nāc mājās!» Kaķis neatsaucās.
Baiba stāsta: «Skumjākais bija tas, ka vēl nebijām paguvuši Billei pakārt kaklā siksniņu ar vārdu un adresi. Es pat sludinājumus nekur neizkāru, jo tiem tā īsti neticu. Vasarā, kad pazuda Austiņa, es Baltezerā pakāru paziņojumus pie visiem kokiem, bet neviens nepiezvanīja. Taču, zinot Billes labdabību un pievilcību, sapratu, ka viņa kādam Mežparkā pielīmējusies.»
Īstajā laikā mājās
Pagāja nedēļa, divas, un aizritēja trešā. No Billes joprojām ne vēsts. Tālākais tagad jau šķiet pašsaprotams. Baiba atceras, ka kādu dienu viņa laikā, kad parasti nemēdz būt mājās, stāvējusi virtuvē pie loga un dzērusi kafiju: «Redzu, aiz žoga līkņā kaimiņš. Padomāju - laikam meklē savu noklīdušo mājdzīvnieku. Pieeju logam tuvāk un ieraugu Billi, kura nesteidzīgā solī nāk uz mājām!»
Šajā pasaulē viss ir gaužām vienkāršs. Arī notikums ar Billi. Dienā, kad Bille pazuda, viņa droši vien sajauca savas mājas durvis ar kaimiņu mājām. Tur viņa žēli ņaudējusi, pēc tam brēkusi, lai laiž taču iekšā. Kaimiņi paskatās un redz - skaists mājas kaķis pieklīdis, gan jau kāds viņu meklēs - un ielaiž Billi paēst un apsildīties. Pašiem mājās jau ir runcis. Abi ātri sadraudzējušies, un kaimiņš nolēmis - ja pieklīdenīti neviens nemeklēs, lai paliek pie viņiem. Taču kaimiņi savu runci nelaiž staigāt pa āru, tāpēc ārā netiek laista arī Bille. Nu, ka ne, ne! Bille nesūkstās - jaunajās mājās ir silts, labi baro, var taču kādu laiku paciemoties pie jaunā drauga.
Baiba smaida: «Kaķis nav muļķis, ja vien ir dzīvs, viņš vienmēr atgriezīsies savās mājās.» Tieši par Billi teikts. Kādā brīdī, kad jaunajās mājās kāds pa durvīm nāca iekšā vai gāja ārā, Bille izspruka ārā un devās uz savām mājām. Kaimiņš šo vēl meklē, lai nabaga kaķīti vestu atpakaļ, bet tajā mirklī Baiba sauc pa logu - Bille, Bille!
Baiba stāsta, ka pēc notikušā mājinieki sapratuši, cik Bille viņiem mīļa. Baiba viņai kakla siksnā iekāra karabīnīti ar savu telefonu un kaķenes mājas adresi. Bille joprojām dodas garās pastaigās pa dārzu, taču savas mājas durvis tagad atrod nemaldīgi.