Noteikt prioritāti visam pilnvaru termiņam ir grūti. Pirmajā pusgadā ļoti daudz strādājam ar naudas atmazgāšanas novēršanas jautājumiem. Mēs neaizmirstam pārējās lietas, bet naudas atmazgāšanas novēršanas jautājumi nenoliedzami ierindojas visa šā gada svarīgāko darbu vidū. Nākamgad prioritāte varētu būt banku kredītportfeļa kvalitāte. Ir pilnīgi no galda jānotīra ekonomiskās krīzes sekas. Lielākā daļa banku ar krīzes sekām jau tikušas galā, bet ir vēl tādi tirgus dalībnieki, kam krīzes seku pārvarēšana neveicās. Mērķis ir panāk tādu stratēģiju bankās, lai kvalitatīvi, augstvērtīgi kredītportfeļu apjomi būtu ar pieaugošu līkni un lai pieaugumu nenoēstu vecā kredītportfeļa amortizācija. Pretējā gadījumā notiek vai nu ieslīgšana stagnācijā, vai arī banku portfeļi sāk dilt.
Tālāku nākotni, par prioritātēm runājot, prognozēt ir grūti, jo dzīve vienmēr ievieš korekcijas.
Latvijā gadiem runā, ka jāmazina ēnu ekonomika. Pēdējā laikā tiek uzsvērts, ka bankām jāpalīdz ēnu ekonomikas apkarošanā. Pastāv divi viedokļi - viens, ka bankas jau ļoti daudz dara, un otrs, ka bankām cīņā ar pelēko sektoru vajadzētu būt aktīvākām. Kāda būtu optimālā banku rīcība ēnu ekonomikas apkarošanā?
Jāuzsver, ka bankas un Valsts ieņēmumu dienests (VID) patlaban aktīvi sadarbojas, veidojot tā dēvēto ziņošanas sistēmu. Atvērts ir jautājums par to, kā šī sistēma funkcionēs. Svarīgi, lai sistēma būtu lietošanai ērta, nesarežģīta un lai bankām būtu iespēja savu pienākumu normāli izpildīt, un lai VID saņemtu strukturētu, ērti pārskatāmu informāciju, turklāt nenoliktu to malā, bet arī izmantotu. Ja tā būs, tad ēnu ekonomikas mazināšana notiks, turklāt notiks drīz.
Turklāt bankas jau devušas signālu, ka ēnu ekonomika jāapkaro un ka bankas ir pret ēnu ekonomiku. Jāsaprot, ka ēnu ekonomika bremzē kreditēšanu. Argumenti, ko piemin bankas, skaidrojot, kāpēc nevar izsniegt vairāk kredītu, saistīti ar to, ka daudzu uzņēmumu bilances kvalitāte varētu būt labāka, kā arī ar ēnu ekonomiku, kas attiecas tieši uz konkrētām personām, piemēram, saistībā ar darba algu maksāšanu aploksnēs. Tomēr svarīgi ir tas, kā uz banku doto signālu reaģē un reaģēs Latvijas valdība.
Kad Diena savulaik apkopoja banku pārstāvju viedokļus, tad izskanēja apgalvojums - bankas jau iepriekš informāciju par aizdomīgiem darījumiem sniegušas Kontroles dienestam, tagad tāda pati informācija jāsniedz VID.
Dublēšanās tiešām ir bezjēdzīga, un ļoti svarīgi ir, lai no tā, ka bankas valsts institūcijām sniedz informāciju, būtu reāla jēga, nevis bankas vienkārši apkopotu informāciju, iesniegtu to, un viss - nekādi rezultāti, nekādi uzlabojumi ēnu ekonomikas mazināšanā vispār nekad neparādās. Tomēr gribu uzsvērt, ka pilnīga pārklāšanās nevarētu būt - VID no bankām vēlas saņemt ēnu ekonomikas apkarošanā izmantojamu informāciju nedaudz citā plāksnē nekā tā informācija, kas tiek sniegta Kontroles dienestam. Ja tomēr pastāv dublēšanās, tad jāteic - tā tam nav jābūt.
VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone Dienai vairākkārt teikusi, ka VID vēlas no bankām saņemt datus par praktiski visu fizisko personu kontiem. Latvijas Komercbanku asociācija (LKA) savukārt šādu VID vēlmi ne īpaši atbalsta. Kāds ir jūsu viedoklis?
Ir jāizvērtē juridiskā puse, jo mēs runājam par ļoti lielu datu apjomu, turklāt tie ir ļoti sensitīvi dati, līdz ar to jābūt pamatotam vērtējumam, vai tiešām šādu datu sniegšana vajadzīga. Ja VID vēlas šādus datus saņemt, tad dienestam jāpamato, kāpēc tas vēlas šādus datus iegūt un arī jāsniedz garantijas, ka datiem tiks nodrošināts nepieciešamais drošības līmenis. Ir noteikts standarts, ka, vienai personai datus nododot citas personas rīcībā, jābūt līdzvērtīgam drošības līmenim, jābūt arī kontrolei saistībā ar to personu, kas ar šiem datiem strādās, loku. Kļūdīties, pieļaujot datu noplūdi, nedrīkst, jo datu noplūdei var būt milzīgas, negatīvas sekas, turklāt gan juridiskas, gan praktiskas sekas. Pagaidām manā rīcībā argumentēta pamatojuma tam, kāpēc VID šādi dati tiešām nepieciešami, nav. Ja VID argumentēti pamatotu, kāpēc dati par fizisko personu kontiem ir nepieciešami, un šie argumenti būtu pietiekami nopietni, tad arī no banku nozares atsaucība būtu. Pieļauju, patlaban banku attieksme ir negatīva tāpēc, ka nepietiek informācijas par to, kādām tieši darbībām VID vajadzīga informācija par fizisko personu kontiem un konkrēti kā šī informācija tiks izmantota.
Minējāt, ka FKTK prioritāte ir naudas atmazgāšanas novēršana. Kur banku sektorā ir galvenās, ar naudas atmazgāšanas riskiem saistītās problēmas?
Ir daudz dažādu nepilnību, nav tā, ka būtu tikai viena vaina. Jāsaprot, ka šis gads nesīs mums vērā ņemamas pārmaiņas. Tāpēc FKTK kā regulators un bankas kā tirgus dalībnieces nedrīkst palaist vējā savu iespēju iet līdzi izmaiņām. Mainās uzraudzības efektivitāte, mainās uzraudzības pieeja, turklāt mainās skarbākajā virzienā. Pieaug FKTK pilnvaras un pieaug prasības gan pret FKTK, gan pret bankām. Turklāt nav runa par to, ka izmaiņas būtu no vienas piecgades uz nākamo, tās ir no viena pusgada uz nākamo.
Liela problēma ir banku klientu bāzes. Nav iespējams uzlabot situāciju, ja bankas nepievēršas savu klientu pārskatīšanai, izvērtējot gan riska profilus, gan darījumu raksturu. Ir vēl daudzas, dažādas pazīmes, pēc kurām bankām jāvadās, izvērtējot klientus. Banku klientu pārskatīšana ir visa pamatā. Jāsamazina riska līmenis, ko bankas līdz šim akceptējušas. Var teikt, ka jāsamazina Latvijā strādājošo banku riska apetīte. Lai saprastu, kāds ir optimālais riska līmenis, jālūkojas gan klientu virzienā, gan arī uz organizācijām, kuras nodrošina pārskatījumus tajās valūtās, ar kurām pārsvarā strādā nerezidentu klienti, un te būtiska valūta ir ASV dolāri. Jāskatās, kāds ir tolerances līmenis ASV, turklāt ASV valdības vidē no vienas puses un amerikāņu korespondentbankās no otras puses. Latvijai kā eirozonas valstij, kā NATO valstij, kā sevi cienošai Rietumu civilizācijas valstij jābūt iespējai ar savu jurisdikcijas režīmu nodrošināt to, ka Latvijā strādā normāli, lieli rietumvalstu finanšu institūti, kas nodarbojas ar dolāru klīringu, un jāņem vērā viņu noteikumi un riska akceptēšanas slieksnis, turklāt tas viss jāattiecina arī uz banku klientiem. Tāpēc aktuāla ir banku klientu bāzes, teiksim, iztīrīšana. Soļi, lai to paveiktu, ir dažādi - svarīgas ir informācijas tehnoloģiju sistēmas, kas filtrē darījumus, svarīgas ir prasības pret banku atbildīgajām amatpersonām un viņu kompetenci. Jāpiebilst, ka FKTK prasības pret banku amatpersonām aizvien pieaugs.
Vai iepriekš daudzas Latvijā strādājošās bankas bijušas pārāk nekritiskas pret klientiem, respektīvi, pieņēmušas gandrīz katru, kurš vien vēlējās iekļūt klientu lokā?
Grūti pateikt, vai bankas sāka sadarbību ar ikvienu, kurš vien vēlējās kļūt par klientu, bet Latvijas finanšu sektora pārstāvju biežā iekulšanās starptautiska mēroga skandālos liecina par to, ka problēma pastāv. Var teikt, ka ir plaisa starp banku attieksmi pret klientiem no vienas puses un regulējumu no otras puses. Mums Latvijā finanšu sektoram jau ir ļoti labs regulējums, turklāt regulējums ir pietiekami stingrs, tikai regulējuma normas atbilstoši jāpiemēro. Mēs rīkosimies, lai panāktu gan likumu un noteikumu, gan mūsu vadlīniju izpildi un ievērošanu, tāpēc bankām neizbēgami būs jāveic klientu loka pārskatīšana.
LKA prezidents Mārtiņš Bičevskis nesen Dienai sacīja, ka visām bankām neatkarīgi no tā, vai klientu lokā dominē rezidenti vai nerezidenti, stingrāk jāpiemēro princips «Zini savu klientu». Piekrītat?
Jā, noteikti piekrītu. Bankām, kas strādā ar nerezidentiem, situāciju ietekmē tas, ka transakciju bizness ir viņu pamatbizness. Savukārt arī tā sauktajām rezidentu bankām nav nekāda pamata atslābt un uzskatīt, ka viss ir kārtībā, jo arī tā dēvētajās rezidentu bankās ir nerezidentu klienti, turklāt bīstamība ir pat lielāka tādā nozīmē, ka, ja banka nav īpaši specializējusies tieši šajā nozarē, tad pastāv daudz lielāks risks kaut ko nepamanīt un sāk sadarbību ar klientu, ar kuru sadarboties tomēr nevajadzētu, jo vēlāk izrādās, ka šis klients ar savu apšaubāmas izcelsmes naudu apdraud norēķinu sistēmu gan Latvijas, gan starptautiskā mērogā. Noteikti nav tā, ka mēs esam pievērsušies tikai bankām, kuras strādā galvenokārt ar nerezidentiem. Viss teiktas attiecas uz mūsu valstī strādājošajām bankām kopumā.
Runājot par nerezidentiem, domājat banku klientus, kuri nāk no Krievijas?
Arī, bet ne tikai. Situācija izveidojusies tā, ka nerezidentu klienti mūsu valsts finanšu sektorā nāk galvenokārt no valstīm, kas atrodas bijušajā Padomju Savienības teritorijā. Savukārt transakcijas ir ļoti globālas.
Vai bankām pietiek intelektuālo resursu, lai izveidotu sistēmu, ar kuras palīdzību tiek identificēti riskanti klienti un pamanīti aizdomīgie darījumi? Savulaik bijušais FKTK priekšsēdētājs Kristaps Zakulis Dienai, stāstot par problēmās iekļuvušu banku, lika saprast, ka bankas amatpersonas nepamanīja to, ko vajadzēja pamanīt.
Taisnība ir, tika jāatšķir prasme pamanīt riskus un vēlme tos pamanīt. Latvijā ir pietiekami daudz profesionālu un intelektuāli spēcīgu cilvēku, kurus bankas varētu nodarbināt riskantu klientu un aizdomīgu darījumu identificēšanai. Tieši Rīgā ir pieejams Baltijas valstīs vislielākais apjoms banku speciālistu. Līdz ar to, ja bankas īpašniekiem ir vēlme nodrošināt augsta līmeņa kontroles režīmu, tad to izdarīt noteikti ir iespējams. Problēmu gadījumos jārunā par banku īpašnieku un vadības attieksmi, un labākajā gadījumā varētu būt pieļauta nolaidība. Protams, vienmēr var teikt, ka darbinieki varētu būt kvalificētāki, bet kopumā ar darba tirgū pieejamajiem speciālistiem kvalitatīvu klientu un darījumu kontroli iespējams nodrošināt.
Patlaban banku nozarē redzat asu konkurenci, vai var teikt, ka nozare pret nepieciešamajiem uzlabojumiem izturas koleģiāli?
Nerezidentu biznesa jomā konkurence ir relatīva, jo bankas nav saistītas ar mērogos nelielo Latvijas tirgu. Tas tirgus, uz ko nerezidentu bankas orientējas, ir ļoti liels, un līdz ar to šīs bankas austrumu reģiona telpā savstarpēji konkurē tikai ļoti nosacīti. Latvijas tirgū banku konkurence, protams, ir vērojama, bet es nedomāju, ka asā konkurence izslēgtu koleģialitāti. Man nav zināmi tādi gadījumi, kad konkurence būtu novedusi kādu banku līdz neglītai rīcībai pret citu banku. Starpgadījumi, protams, mēdz būt, bet kopumā situācija banku sektorā Latvijā ir ļoti solīda.
Vai sabiedrība var būt mierīga, ka līdzīgi gadījumi kā ar Trasta Komercbanku (TKB), kura beidza darboties, nav gaidāmi?
Latvijas sabiedrībai saistībā TKB darbības pārtraukšanu pamata lielam uztraukumam nebija, jo situācija tika atrisināta ļoti mierīgi. Visi bankas klienti, kam pienācās garantētā atlīdzība, to varēja un var saņemt. Iespējams, TKB gadījums bija pirmais gadījums Latvijā, kad bankai tika anulēta licence, bet nebija nekādu skandālu, nebija uz ielām bankas klientu rindu kā citos gadījumos...
Kā savulaik, piemēram, pie slēgtajām Krājbankas filiālēm?
Jā, un vēl pie citām bankām senāk. Kopumā banku nākotne maz atkarīga no FKTK, bet ir pašu banku rokās. Viss atkarīgs no tā, kā strādā katra konkrētā banka. Mēs, FKTK, protams, ceram, ka tādus gadījumus, kad tiek anulēta kādas bankas licence, piedzīvosim arvien retāk.
Eiropas mērogā finanšu sektorā vērojama tāda tendence kā negatīvas procentu likmes - gan noguldījumiem, gan, piemēram, Dānijā, arī kredītiem. Jūsuprāt, šī tendence atnāks līdz Latvijai?
Es nedomāju, ka vidējā termiņā mēs Latvijā nonāksim līdz tam, ka negatīvas procentu likmes tiek piemērotas privātpersonu noguldījumiem bankās. Savukārt, kas attiecas uz negatīvām procentu likmēm kredītiem, jau tagad skaidrs, ka vēlamu efektu tās nedod, un līgumi jau tiek koriģēti tādā virzienā, ka par kredītu finanšu institūcija no kredītņēmēja papildus naudu neņem, bet par kredītu tomēr arī kredītņēmējam nepiemaksā.
Negatīvas procentu likmes, vienkārši sakot, nav nekas labs, tās ir galējas rīcības līdzeklis. Mērķis ir skaidrs - stimulēt tautsaimniecību, bet līdzi nāk negatīvas blaknes.
Piemēram, kādas negatīvās blaknes?
Viens no stabilākajiem finanšu tirgus instrumentiem - depozīts - praktiski tiek likvidēts. Iedzīvotāji, ja grib normālu atdevi no saviem uzkrājumiem, spiesti iet riskantāku finanšu instrumentu virzienā. Jāpērk, piemēram, fondu daļas vai jāiesaistās akciju tirgū, un tas vairs nav tik vienkārši kā ieguldīt naudu depozītā. Pirmkārt, jābūt zināšanām finanšu jomā, otrkārt, risks arī ir lielāks, nekā ieliekot naudu depozītā. Turklāt depozītu izmanto ne tikai privātpersonas saviem noguldījumiem, depozītus izmanto arī juridiskās personas - bankas, apdrošinātāji, dažādi uzņēmumi. Tāpēc jāņem vērā, ka negatīvās procentu likmes, lai arī tiek izmantotas kā līdzeklis tautsaimniecības stimulēšanai, tomēr rada zaudējumus gan fiziskajām, gan juridiskajām personām. Manuprāt, bezgalīgi negatīvo procentu likmju situācija pastāvēt nevarēs. Pienāks brīdis, kad nāks likmju korekcijas.
Vai nav tā, ka pastāvošā nenoteiktība mudina pievērsties nebanku aizdevējiem? Patērētāju tiesību aizsardzību centra (PTAC) dati rāda, ka nebanku aizdevēju popularitāte nemazinās, pat tieši pretēji.
Tā ir konkurences lieta. Arī bankas strādā ar patēriņa kredītiem, un šajā segmentā vērojama rosība. Patlaban Latvijas iedzīvotāji ir pietiekami pieredzējuši finanšu jomā un jau spēj izvērtēt aizdevuma procentu likmes, aizdevuma termiņu un arī spēj izvērtēt riskantus aizdevumu noteikumus, par kuriem rūpīgi jāapsver, vai šādiem nosacījumiem vispār piekrist. Daudz arī paveikts, lai mazinātu riskus, PTAC veicis apjomīgu darbu patērētāju aizsardzības stiprināšanā, turklāt arī nebanku aizdevēji klientu vērtēšanā kļuvuši piesardzīgāki.
Jāpiebilst, ka patlaban nav gandrīz neviena klasiskā bankas pakalpojuma, kuru nevarētu saņemt ārpus bankām, līdz ar to konkurence bankām, ko rada citi finanšu tirgus dalībnieki, aizvien aug. Patērētājiem konkurence noteikti ir izdevīga, tikai jāspēj orientēties finanšu sektora pakalpojumu klāstā.