Brīžiem žēl, ka valdības veidotāji nav to nodarbināto kategorijā, kam varētu atvilkt kādas summas no algas par nelietderīgā darbībā notērēto laiku un resursiem. Spriediet paši - vēlēšanu rezultāti bija zināmi 5. oktobrī un jau no paša sākuma nebija šaubu, ka valdošo koalīciju veidos trīs lielākās partijas un premjerministre nemainīsies, 15. oktobrī Valsts prezidents apliecināja gatavību uzticēt valdības veidošanu līdzšinējai premjerministrei Laimdotai Straujumai, bet... ko uz politiskās skatuves mēs redzējām visu šo laiku? Partijas plūcās par krēsliem, manevrēja ar sīkpartiju piesaisti, izvirzīja viena otrai kaut kādas absurdas pretenzijas. Un, ja tam visam būtu jel kāds rezultāts, bet nē - ministru krēsli kā bija, tā arī palika nesadalīti. Un tikai 22. oktobrī beidzot sagaidījām to, ar ko faktiski jaunās valdības veidošanu vajadzēja sākt - potenciālā premjere nāca klajā ar paziņojumu par darba grupu izveidi valdības deklarācijas sagatavošanai, viņa arī nodefinēja nākamās valdības prioritātes - Latvijas tautsaimniecības izaugsme, Latvijas drošība un Latvijas iedzīvotāju pārticība. Beidzot!
Ja valdības veidotāji politikā būtu jauni un nepieredzējuši, šādu dūru izvicināšanu turpmākās draudzības nostiprināšanai varbūt vēl varētu saprast. Galu galā jāsaprot, kuram cik liela dūša un izturība, kurš ir reālais līderis. Bet šie taču strādājuši viens otram blakus gadu gadiem un kopā veido ne pirmo valdību! Arī esošā (un potenciālā) valdības vadītāja ir ar milzīgu organizatora pieredzi. Kas liedza valdības veidošanai sistēmiski pareizi pieiet jau no pirmās pēcvēlēšanu dienas?
Straujuma paudusi apņemšanos nodrošināt, lai uzticības balsojumu nākamā valdība gūtu jaunās Saeimas darbības pirmajā dienā. Labi. Bet tas nozīmē, ka deklarācija un partiju vienošanās par sadarbību un atbildības sfēru sadali jāsagatavo nevis mēneša, kā kopumā varēja būt, bet aptuveni desmit dienu laikā. Zinot, kā gājis līdz šim, skaidrs, ka laika ir kritiski maz, daudzi jautājumi tiks izlemti lielā steigā un - pats būtiskākais - bez sabiedrības pilnvērtīgas iesaistes to apspriešanā. Atnāks, noliks uz galda dokumentu paku, nostādīs vēlētājus fakta priekšā: ņemiet par labu, kā ir. Ja netīk, neko darīt...
Bet valdību veidojošās partijas, kaut arī lielā mērā ideoloģiski tuvas, vēlētājiem taču tomēr solīja kaut ko mazliet atšķirīgu. Apvienojot spēkus, būs jārod kompromisi, kaut kas no solītā tiks atmests, kaut kas pārcelts uz krietni vēlāku laiku.
Vēlētājiem tomēr būtu savlaicīgi jāzina, ar ko rēķināties. Jeb tie šajā spēlē vairs nav būtiski?