Dažiem «ilgsēdētājiem» nācies pamest savas vietas. Čigāniem ir sakāmvārds: «Nesēdi vienā vietā, kamēr tā kļūst silta.» Un romi nudien nav tā dumjākā tauta. Zem dažiem tautas kalpiem vietas kūpēt kūpēja.
Saeimas gudro vīru un sievu pulkā būtu gribējies redzēt vairāk jaunatnes. Jaunās galvas ir brīvas no pagātnes aizspriedumiem, klišejām, domāšana elastīgāka, jaunajiem vairāk ideālisma un aktivitātes. Gribētos arī vadošajās partijās saskatīt spēcīgus līderus. Kādam manā izpratnē vajadzētu būt tautas izvēlētam deputātam? Tādam, kuram sabiedrības labums pirmajā vietā, kas ir imūns pret naudas kārdinājumu, viņam jāstāv un jākrīt par Latvijas neatkarību, valodu un nacionālajām vērtībām. Vislielākā vērtība ir brīvība, kas nepakļaujas saimnieciskiem apsvērumiem. Ekonomiskās grūtības nedrīkst pārvērst politiskā konfliktā.
Gribētos, lai politiķi iepazīstina ar vīziju, kāda varētu būt Latvija pēc desmit divdesmit gadiem. Tad arī šīsdienas grūtības būtu vieglāk panesamas. Pagaidām jānogaida, kamēr nogulsnēsies vēlēšanu kaislību uzkultās putas. Tad jau redzēsim, kas ar ko un kurš kurā krēslā.
Arī tie gadi, kuri sekoja atbrīvošanās cīņām un valsts dibināšanai 1918. gadā, bija grūti, vēl grūtāki nekā tagad. Latviju vajadzēja uzcelt no kara drupām. Bija liels dzīvā spēka zaudējums. Iedzīvotāju skaits pēc kara bija nedaudz pāri pusotram miljonam (1913. gadā - 2,5 miljoni). Karš un revolūcija bija paņēmuši cilvēkus spēka gados. Ar pirmajām Saeimas vēlēšanām 1922. gada rudenī sākās politiskās cīņas un daudzo partiju strīdi.
Pirmās brīvvalsts laikrakstu publikācijas liecina, ka arī tolaik netrūka korupcijas un pašlabuma meklētāju. Radās radikāli novirzieni - ultranacionāla jaunatnes organizācija, sociāldemokrāti un tādi, kas simpatizēja komunistu kustībai. Nav nekā jauna šai pasaulē.
Bet tolaik bija jaunradīšanas prieks, entuziasms. Grūtības līdzsvaroja lepnums par savu valsti, ticība nākotnei. Tauta bija tā, kas iznesa smagumu un izveidoja Latviju tādu, kāda tā bija. Reizēm uzmācas doma, vai negribējām par daudz - uzreiz pēc vecās nemīlamās iekārtas sabrukšanas jau tūlīt gatavu pārticīgu dzīvi.
Esam ievēlējuši savas valsts parlamentu. Tie ir mūsu cilvēki, mūsu pašu izvēlēti. Un, ja sāks rūgt neapmierinātība, der palūkoties Satversmē. Pirmais paragrāfs vēsta, ka suverēnā vara Latvijā pieder Latvijas tautai, tātad mums visiem. Un par visu, kas noticis, notiek un vēl notiks, esam atbildīgi mēs visi - katrs no mums.
*Izmantota A. Bērziņa grāmata Labie gadi. Pirms un pēc 15. maija