Jānis Šmēdiņš
Pēc uzvaras ir nogurums un gandarījums?
Īsti nē. Savās mājās izdarījām to, kas mums bija jāizdara. Nekas vairāk. Bija jau mazliet nervozi finālā, jo paši atdevām pirmā seta galotni. Viņi jau neko neizdarīja - paši sasitām autos un tīklā. Vajadzēja būt divi pret nulle, un tad arī viss būtu daudz mierīgāk. Trešajā setā var sanākt visādi. Līdz galotnei bija līdzīga spēle, taču tad pacēlām divas bumbas aizsardzībā, uzlikām divus blokus un vinnējām.
Dažbrīd jau sākāt kortā taisīt šovu, uzceļot Aleksandram ar krūtīm, ne ar rokām!
Nu, bet pārsvars tobrīd bija ļoti liels... Redzējām, ka skatītāji sanākuši daudz - vajadzēja taču kaut ko skaistu parādīt. Žēl, ka līdz galam nesanāca izpildīt un gūt punktu.
Turnīra gaitā spēlējāt stabili, vai arī bija viļņošanās spēlē?
Es neteiktu, ka bija viļņošanās. Visā turnīrā zaudējām tikai divus setus, nav nemaz tik slikti. Nav jau tā, ka varam visiem pārbraukt pāri. Ir sakrājies nogurums sezonas gaitā, jo spēlējam visos turnīros, turklāt pārsvarā esam tajos līdz pēdējai dienai. Citi, kas regulāri necīnās par augstākajām vietām, var vairāk trenēties, gatavoties, arī atpūsties.
Vēl priekšā sezonas finālsacensības - vai no rezultāta tajā var būt atkarīgs, kā vērtēsiet sezonu kopumā?
Domāju, ka ne. Šis ir vairāk prestiža turnīrs, kurā nevar dabūt reitinga punktus. Sezona jau bija tāda, kā bija. Olimpiskajā turnīrā nesanāca, kā bija plānots. Tādu iznākumu negaidījām. Šeit jau tāpat - ja mēs neparādītu savu spēli, izlaistu setu no pārliecinošas vadības, arī sāktos kaut kāds iekšējs nemiers. Tas jau arī to spēli padara saspringtu. Uzskatu, ka paši Rio nenospēlējām tā, kā varam.