Sajūsmināšanos par sparģeļiem itin labi saprotu, jo arī man tie garšo, bet ar to otru brīnumu līdz šim aci pret aci nebiju sastapusies. Taču cildinošie apraksti, kas vācu kulinārijas presē katru pavasari parādās nemainīgi regulāri, jau sen bija mani ieintriģējuši - kas īsti ir šis valdmeisters? Kāpēc mūsu pavāri un saimnieces šādu izcilu, noderīgu un garšīgu augu vispār nepiemin? Jau iepriekš noskaidroju, ka pie mums to sauc par smaržīgo madaru vai miešķi un ka tas aug arī šur tur mūsu mežos un der tējai. Turpretī Vācijā to slavē kā aromātisku, universālu kulinārijas augu, kas piešķir burvīgu garšu un smaržu dzērieniem - it sevišķi bolēm un limonādēm, saldējumam, deserta mērcēm, saldajiem ēdieniem, kūkām, biezpienam, jogurtam. Desertos tas gluži kā cimds ar roku saderot ar svaigām zemenēm. Turklāt gandrīz katras saimnieces obligātais konservēšanas minimums pavasarī ir valdmeistera sīrups, uzlējums un liķieris.
Maijā sākas arī neoficiāli noteiktā boles sezona. Un Maija bole ir dzēriens, bez kura daudzi vācieši nespēj maiju nemaz iedomāties - tāpat kā mūsējie Jāņus bez alus. Maija bolei ar obligāto smaržīgās madaras piedevu ir vairāk nekā tūkstoš gadu sena vēsture, pirmo recepti 854. gadā pierakstījis kāds benediktiešu mūks. Gadu simtiem šī bole smaržīgās madaras dēļ slavēta kā lielisks līdzeklis pret bezmiegu, nervozitāti, bailēm un galvassāpēm. Par pēdējo gan mani māc šaubas, ņemot vērā, ka bole sastāv no vīna un šampanieša un ka to nemēdz dzert no mazām glāzītēm...
Tomēr apraksts šķita gana saistošs, lai gribētos pašai nogaršot. Šāda izdevība radās šopavasar, ceļojot pa Bādeni-Virtembergu. Bildes ar valdmeister'u biju saskatījusies atliku likām, nu, dodoties pārgājienā pa pavasarīgajiem mežiem, ieraudzīju to dabā. Saulītē sasilis zaļu lapu un baltu ziediņu klājiens, smarža burvīga - atgādina mūsu pierastās madaras. Taču garša - nekāda. Izmēģināju gan šā, gan tā - negaršo ne pēc kā. Tajā pašā dienā nopirku pirmo kulinārijas žurnālu, kas trāpījās pa rokai, un, protams, tajā kārtējais raksts par ļoti garšīgo valdmeisteru. Beigās maza piebilde - lai atraisītos visas garšas, augs vismaz dažas stundas vai pat diennakti jāvītina. Saplūcu vēl vienu pušķīti, vītināju, līdz palika pāri zaļi diegi, un tik un tā nekas nemainījās. Nokrāvu sev priekšā žurnālu kaudzi, pētīju bildes - visur zaļās lapiņas spirgtākas par spirgtām, no vītuma ne miņas. Piezīmi par vītināšanu atradu tikai divās receptēs, pārējās - ne vārda. Tā neatbildēti palika divi jautājumi: pirmais - vai tiešām mana garšas izjūta tik ļoti atšķiras no vāciešu gaumes? Otrais - vai iespējams, ka lielāko daļu recepšu paši autori nemaz nav pagaršojuši? Bet varbūt arī tā ir kārtējā modes lieta - jūsmot par to, par ko jūsmo visi?