Bet skolotājam ir jāgatavo bērniem mājasdarbi, jāmāca bērni un nedrīkst ļaut bērniem darīt blēņas.» Lai gan viņš paliek vienīgais savā klasē, kurš to pasaka skaļi, redzams, ka daži citi atzinīgi māj ar galvu. Citāda aina paveras 5. klasē - jau aptuveni puse skolēnu uzskata, ka skolotājam tomēr varētu būt grūtāk. Savukārt 10. klases audzēkņi gandrīz visi ir pārliecināti, ka pedagoga profesiju var pielīdzināt prezidenta amatam. Skolēnu minētie argumenti gan atklāj arī iemeslus, kāpēc vecākās klasēs ir grūti atrast kādu, kurš pats vēlētos stāties klases priekšā, - tajā brīdī skolēni jau pilnībā apzinās, ko nozīmē pedagoga darbs.
Pelnīs pat miljonus
Kad Diena ienāk pie Āgenskalna sākumskolas 2. klases, skolēni nedaudz nobīstas, bet, tiklīdz nonākam pie sarunas temata - skolotāja -, bērni uzreiz atplaukst. Viedokļu ir daudz, un katrs grib kaut ko teikt. Laipni, gudri, mīļi, jauki un priecīgi - tā bērni raksturo pedagogus, un par to nav jābrīnās - blakus sēž smaidīga skolotāja. Taču jau šajā vecumā bērni apzinās, ka pedagoga darbs nav viegls. Pēc tik pozitīva raksturojuma pacelto roku uz jautājumu, vai tad paši vēlētos būt skolotāja vietā, nav nemaz tik daudz. Iecienīto profesiju vidū gozējas Lego inženieri, sportisti, aktieri, dejotāji, zinātnieki un ārsti. Spriežot pēc bērnu atbildēm, pozitīvi ir nostrādājusi eksakto zinību popularizēšanas kampaņa. Savukārt galvenie argumenti pret karjeru klases priekšā ir grūtais darbs, ilgās darba stundas un lielā atbildība. Atbilžu vidū gan var manīt arī norādi uz to, ka nepaklausīgo bērnu dēļ skolotāju vakarā var piemeklēt galvassāpes vai sāpošs kakls, jo dažreiz sanāk arī sakliegt. Savukārt kādam vienkārši būtu žēl bērniem rakstīt piezīmes arī tad, ja viņi būtu nogrēkojušies.
Tomēr netrūkst arī sākumā kautrīgu, bet pēc tam jau drošu atbilžu - jā, gribu būt skolotājs! Beāte gribētu līdzināties savai mammai, kura arī strādā skolā. Jā, mamma strādājot līdz vēlam vakaram, labojot kontroldarbus, bet meiteni tas nebiedē. Madara vēlētos bērniem mācīt sportu, jo pati bez tā dzīvot nevarot. Arī runājot viņa nedaudz dīdās, jo pēc sarunas skries uz sporta zāli. Līdzīgas atbildes ir arī citām meiteņu klasesbiedrenēm, bet puiši šoreiz klusē. Markuss vien piebilst, ka negribētu strādāt ar nepaklausīgiem bērniem, bet tajā pašā laikā sapņo par policista darbu. Vairāk parunājoties, saprotams, ka skolēnus nebiedē grūtais darbs, jo, saucot citas profesijas, kuras varētu būt tikpat sarežģītas kā skolotāja amats, bērni stāsta par savu sapņu profesiju.
Pa vidu sarunām par skolotāja darba plusiem un mīnusiem Kate ik pa laikam iestarpina - viņa būšot veterinārārste un pelnīšot miljonus. Pie šī apgalvojuma iesaistās arī citi - skolotājs arī varot pelnīt pat vairākus simtus miljonu, un ar ovācijām tiek sagaidīta atbilde par 60 miljardiem eiro gadā. Kāds gan oponē, ka ziņās ir redzēts, ka skolotāji saņem ļoti maz, tāpēc reālāk būtu apmēram 300 eiro dienā. Pēc ilgākām diskusijām bērni gan nonāk pie secinājuma, ka patiesībā skolotājs saņem aptuveni 10 eiro dienā. Elīna pat stāsta, ka viņai kā skolotājai pietiktu ar 200 eiro mēnesī - pusi viņa iztērētu savam zirgam, bet otru pusi - ģimenei.
Atsaucas vien pāris
Par miljoniem vairs nerunā Rīgas Juglas vidusskolas 5. klases skolēni. Kāds vēl kā vēlamo atalgojumu skolotājam norāda 3000 eiro mēnesī, tomēr pārsvarā sauc summas zem 1000 eiro. Un diemžēl arī to, kuri paši vēlētos stāvēt klases priekšā, nav daudz - atsaucas vien divi. Citiem šīs darbs šķiet garlaicīgs un biedē arī nepaklausīgie bērni.
Gatavs mēģināt gan būtu Artūrs, viņš būtu sporta skolotājs. «Es nevarētu visu laiku nosēdēt vienā telpā. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas varētu pasniegt kādu mācību stundu, - neesmu tik pacietīgs. Man vajag kaut ko darīt,» stāsta puika. Viņš vairāk plāno mācīt tos sporta veidus, kas trenē rokas un kājas. Arī pēc stundām Artūrs atļautu skolēniem nākt uz sporta zāli un, ja viņam pašam mājās būtu kaut kas noderīgs priekš sporta stundas, nestu to uz skolu. Kopumā puika uzskata, ka būt skolotājam ir forši, īpaši, ja patīk bērni, bet viņš arī zina, ka skolotāja darbs ir ļoti grūts un nepietiekami atalgots. «Labi, Latvija to nevar atļauties, jo ir maza valsts, bet tā skolotāja alga ir ļoti zema. Ir bērni, kuri stundās visu laiku runā, un, ja ir skolotājs, kurš spēj iziet no situācijas, nomierinot visu klasi, un pats nomierinās, tad tas ir vienkārši brilliant [izcili],» savu skatījumu klāsta Artūrs.
Nesaņem atpakaļ
Savukārt Rīgas Juglas vidusskolas 10. klasē uz jautājumu par pedagogu profesijas izvēli sākumā neatsaucas neviens. Tik pēc kāda laiciņa klusi skolas direktorei par saviem nākotnes plāniem pačukst Šarlote Lēnmane. Viņa gribētu būt skolotāja, jo ļoti mīl bērnus un darbs ar cilvēkiem viņai ir ļoti saistošs. Te gan arī liela atbildība, jo jāuzmanās, lai ar saviem vārdiem nevienu neaizskar. Pedagoga darbu viņa salīdzina ar mammas pienākumiem - tie ir tikpat nozīmīgi. Viņa arī uzskata, ka, izvēloties sev šādu karjeru, ļoti daudz iegūtu pati, jo varētu turpināt sevi attīstīt, mācoties arī no pašiem bērniem.
Tomēr nav arī tā, ka Šarloti šis darbs nebiedētu. «Tas ir morāli ļoti grūti, jo, lai gan skolotājs iegulda ļoti daudz sava laika un enerģijas, atpakaļ viņš var nesaņemt ne kripatiņas,» piebilst meitene. Te runa nav tikai par atalgojumu - trūkst cieņas un novērtējuma no audzēkņiem un sabiedrības. Diemžēl arī skolēnu aizpildītajās anketās šāds apgalvojums parādās ļoti bieži. Piemēram, Madara Strazdiņa, kura raksta, ka, iespējams, gūtu gandarījumu, strādājot šajā jomā, piebilst par necieņu no skolēnu puses.
Skolēni gan saskata arī tos šīs profesijas aspektus, kas šķiet vilinoši. «Skolotājs var pilnībā mainīt bērnu un jauniešu domāšanu, palīdzēt viņiem. Skolotāji iedvesmo un garīgi bagātina,» raksta Una. Arī Justs un Megija norāda, ka skolotājs var iedvesmot citus un sagādāt priecīgus brīžus bērniem.