Diskusija par to tiešām bija. Es tieši teicu, ka, pēc manām domām, būtu dīvaini gadu gadiem aizstāvēt ideju, ka jābūt tautas vēlētam prezidentam, un tagad pēkšņi mainīt viedokli tikai tāpēc, ka kāds ir sabijies, ieraugot reitingus. Es uzskatu: ja politiķiem šī pozīcija ierakstīta programmā un viņi to publiski definējuši, tad nevar mainīt viedokli atkarībā no kādas konjunktūras situācijas.
Ierauga, ka esat populārākais starp tiem, kurus tauta gribētu redzēt prezidenta amatā, un tāpēc uzreiz maina attieksmi pret ievēlēšanas kārtību?
Jā. Es domāju, ka tā pati Viņķele, kāds no nacionāļiem un ne tikai šajā sarakstā neredz sevi un tāpēc vairs nevar mierīgi naktī gulēt.
Pieminējāt Viņķeli. Viņa nupat nākusi klajā ar iniciatīvu, ka nepieciešama savlaicīga publiska diskusija par to, kādām prasībām būtu jāatbilst augsto amatu pretendentiem. Jo pretējā gadījumā partiju un frakciju vadītāji, tostarp Āboltiņa, izlemšot citu deputātu vietā. Ko par to sakāt?
Sorosīti jau gandrīz pirms gada sāka raisīt ažiotāžu ar mērķi diskreditēt Andri Bērziņu kā iespējamo Valsts prezidentu nākamajiem četriem gadiem. Jau tika vākti paraksti un tā tālāk. Arī šī Viņķeles priekšlikuma būtība ir nepieļaut Bērziņa atkārtotu ievēlēšanu. Iecere ir tā viņu diskreditēt, lai atkārtota nominācija būtu publiski neiespējama.
Pietiek resursu, lai ko tādu panāktu?
Viņi to var izdarīt - šī blice kontrolē valsts radio un valsts televīziju, viņiem ir ietekme uz vienu otru diezgan lielu privāto mediju. Viņi ļoti labi saprot, ka nekādas izmaiņas Satversmē par tautas vēlētu prezidentu līdz maijam ieviest nav iespējams, tātad arī šoreiz par augstāko valsts amatpersonu balsos parlaments. Tāpēc izdomājuši, ka jānotīra galds, lai ir brīva vieta jebkuram citam kandidātam.
Bērziņu publiski diskreditē jau krietni sen - tiek izsmieta teju katra viņa publiskā uzstāšanās. Tajā pašā laikā viņš ir popularitātes līderis starp politiķiem. Vai tādas pret viņu vērstas kampaņas ir bīstamas?
Ar kampaņu palīdzību sabiedrisko domu var mainīt. Protams, Andris Bērziņš nav tas veiklākais runātājs. Un, ja viņu mēģinās izvilkt uz aktīvām politiskām diskusijām, es pieļauju, ka tiks rūpīgi strādāts arī pie tā, lai noliktu pretī kandidātu, kas varētu publiski izskatīties labāk nekā pašreizējais prezidents. Tas gan ir tikai mans pieņēmums.
Savukārt Andra Bērziņa gana normālais reitings saistīts ar to, ka Valsts prezidents ir dabisks - nav samākslots, nav pārgudrs savā attieksmē pret citiem. Viņš runā tāpat kā daudzi citi cilvēki. Un tas ir būtiski. Tauta to novērtē.
Pašreizējais Valsts prezidents gan vēl neatklāj, vai gribētu tikt ievēlēts atkārtoti. Cik savlaicīgi viņam sava nostāja šajā jautājumā būtu jāpauž?
Tas ir loģiski, ka Bērziņš teikt, ka grib būt Valsts prezidents arī turpmāk, var tikai tad, kad ir pārliecība, ka viņu ar lielu blīkšķi neizbalsos. Priekš kam viņam pazemoties, nav jau vairs nekāds puika. Domāju, ka viņā ir arī ļoti liela iekšējā svārstīšanās. Tīri cilvēcīga - tie gadi ir neatgriezeniski, kad tev visur līdzi apsardze, dienaskārtība strikti noteikta, personīgā dzīve otrajā plānā. Viņam pie tam vēl pietiekami mazs bērns, arī tam būtu jāvelta uzmanība. Kad tev ir 40 vai 50 gadi, tam nepievērs uzmanību, bet, kad ir ap septiņdesmit, vērtība katrai dienai ir daudz lielāka.
Mazliet pamainīsim tēmu. Bez Valsts prezidenta vēlēšanām šovasar paredzēta arī Augstākās tiesas priekšsēdētāja un ģenerālprokurora pārvēlēšana. Par to arī paredzama politiskā cīņa?
Es domāju, ka tur nekādas cīņas īpaši nebūs, taču būtu tikai normāli, ja gan viens, gan otrs atskaitītos, ko paveicis savu pilnvaru laikā, kā sakārtojis, pilnveidojis sistēmu. Būtiski pat ne kādi atsevišķi notikumi, bet gan sistēmiski uzlabojumi. Sākot ar likumdošanas iniciatīvām - kādas tās bijušas, cik progresīvas, cik demokrātiskas, kā aizstāvētas cilvēktiesības un daudzi citi jautājumi. Manuprāt, šāda līmeņa amatpersonām vispār vajadzētu reizi gadā sniegt parlamentam atskaiti par savu darbu. Un tā jau būtu ne tikai deputātiem - tā būtu sabiedrībai. Jo vairāk tāpēc, ka ne vienai, ne otrai no šīm amatpersonām nav nekādas uzraudzības vai pārraudzības - tās strādā autonomi. Katrā gadījumā man nav saprotams, kā vēlēta persona vispār neatskaitās. Piemēram, mēs pašvaldībā katru gadu sniedzam publisko atskaiti ventspilniekiem, kas ir mūsu vēlētāji.
Vēl runājot par amatpersonu apstiprināšanu amatā, visu laiku karsta tiek turēta tēma, ka balsojumiem visos šādos gadījumos jābūt atklātiem. Cik tas, jūsuprāt, ir būtiski?
Tie, kas prasa, lai būtu atklāti, grib kontrolēt deputātu balsojumus. Skaidrs, ka atklāts balsojums spiež deputātu pieturēties pie partijas, frakcijas un koalīcijas disciplīnas. Tikai aizklāts balsojums ir demokrātisks. Ja ir atklāts balsojums, sanāk, ka amatpersonai ir pilnīgi skaidrs, kuriem tā ir parādā par savu ievēlēšanu. Ja deputāts pieņem, piemēram, ģenerālprokuroram labvēlīgu lēmumu, iznāk, ka tā ir korupcija.
Nopērk ar savu balsi?
Droši vien tas tā nav, bet jebkurā brīdī to var publiski sasaistīt ar ievēlētās amatpersonas lēmumiem. Līdz ar to atklāti balsojumi nav izdevīgi gan tiem, kas balso, gan ievēlamajām amatpersonām. Atklāti balsojumi izdevīgi tikai tiem, kas grib kontrolēt, kā katrs deputāts rīkojas, iespaidot. Ja nenobalsos tā, kā šiem vajag, publiski tiks noķengāts. Iedomājieties, kā būtu, ja Saeimas vēlēšanas rīkotu atklāti un katram pasē būtu iespiests, par ko viņš balsojis...
Tad kur ir demokrātiskāka balsošana - atklāti vai aizklāti?!
Un kāda ir situācija ar politiskajiem līderiem Latvijā? Vai mums ir pietiekami daudz tādu, kas varētu pretendēt uz augstākajiem amatiem?
Nācijā potenciālu līderu ir gana daudz. Kaut vai paskatieties uz Andri Bērziņu - cik viņš bija gatavs publiskam darbam sākumā un kā ir tagad. Neapšaubāmi ir liels progress.
Andrim Bērziņam pirms ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā jau bija visai plaša politiskā pieredze. Taču tagad daudzos gadījumos līderus savervē no malas.
Neviens jau nevar zināt, kā katrs uzvedīsies, kad tam būs dota vara. Maz ir to, kas iztur pārbaudījumu ar varu. Jā, tā problēma, ka partijās nav attīstītas politiskās karjeras iespējas. No ierēdņa pēkšņi kļūst par ministru... Jā, kompetence droši vien ir, bet viņš nav politiķis.
Iztaujā Romāns Meļņiks