Protams, attiecībā uz pēdējo ir arī objektīvi faktori kā smaga fiziskā darba īpatsvars būvniecībā vai metalurģijā. Salīdzinot gada sākuma, nevis vidus datus, kā šeit, redzams, ka plaisa starp sieviešu un vīriešu līknēm mazinās, taču vismaz kopš krīzes sākuma gadiem tāpat saglabājas. Un tomēr, lai arī kādi būtu nodarbinātības atšķirību iemesli, sekas ir tādas, ka arī neseno krīzi vīrieši pārdzīvojuši daudz smagāk par sievietēm.
Vai krīze pārvarēta pilnībā un nu esam labākā situācijā nekā pirms tās? Vismaz nodarbinātības ziņā tā nevaram teikt. Redzams, ka bezdarba izmaiņas ir viļņveidīgas. Zemākais pirmskrīzes līmenis joprojām nav sasniegts, kaut liela daļa darbaspēka šajos gados Latviju pametusi un vismaz sieviešu bezdarba līkne vairs nav lejupejoša, tātad pārsniegts šajā vilnī zemākais punkts. Bēdīgākais, ka šāda bezdarba līmeņa tendence ir situācijā, kad no ļoti daudziem darba devējiem dzirdam satraukuma pilnus vēstījumus par akūtu darbaspēka trūkumu. Un te gan vairs nav runa par to, ka algas būtu par zemu - daudzkārt piedāvātais atalgojums krietni pārsniedz pat valstī vidējo. Drīzāk tā ir zīme, ka krīzes iespaidā pieaugusi to cilvēku daļa, kas gan ļoti labprāt piesakās bezdarbniekos, taču atrast pastāvīgu darbu un strādāt tā īsti nemaz netīko. Ja tā, tad atkal varam runāt par to, ka šī «kaite» nu vairāk raksturīga vīriešiem, mazāk - sievietēm. Diena