Visi trīs vadītāji drūmi pamāja ar galvu un, acis zemē iedūruši, aizrautīgi mīdīja savus pārdesmit činčikus.
- Ar mani visi no visurienes tiek ārā dzīvi, pat no pašas drūmākās pakaļas.
- Mēs jau, zin, ar jums kopā ne ārā ejam, bet tieši iekšā tai pašā... - viens no grupiņas centās būt asprātīgs.
- Tā, klausieties! Jūs paši visu zināt un saprotat, - nepievērsdams uzmanību karalauka sarkasmam, turpināja Lācis. - Puiši ir jādabū ārā! Kurš tad, ja ne jūs? Un es parunāšu ar jūsu komandieriem par atvaļinājumu un apbalvojumiem, ja nu kas...
Lācis aptvēra, ka drusku pārsālījis ar to «ja nu kas». Viņš jau nodomāja, ka visu sabojājis. Tomēr šai reizē, par laimi vai, kā vēlāk izrādījās, par nelaimi, viņš kļūdījās.
- Sūds par tiem jūsu apbalvojumiem, tos uz maizes neuzliksi, - negaidīti ierunājās vecākais no viņiem, iekritušiem, neskūtiem, ar mašīneļļu notrieptiem vaigiem un sen nemazgātiem un ķemmi neredzējušiem matiem, kas pie deniņiem bija saķepuši sirmās lēkšķēs. - Vārdsakot, mēs, zin... Mēs, tas ir... Brauksim... Tāpēc ka tas, tā sacīt, ar jums kopā, biedri Lāci.
Lācis pasmīnēja, ievilka elpu un gandrīz jau izmeta «Tambovas vilks tev biedrs, biedri mīzēj», bet laikus iekoda mēlē.
Lidostas dispečertornī par vadu krietni mazāka vienība jau trešo dienu cīnījās, atsizdama separu tanku un kājnieku uzbrukumus. No torņa bija atlikusi tikai trešdaļa saraustītu dzelžu un iedragāta betona. Nebija jēgas turpināt aizstāvēt šo pozīciju. Lai gan - it kā vispār būtu bijusi kāda jēga turpināt aizstāvēt Lidostu...
Maršruts bija vienkāršs un tajā pašā laikā gana sarežģīts. Uzdevums bija itin skaidrs: savākt visus - ievainotos, dzīvos un mirušos - no torņa un garām neviena neieņemtajai (saskaņā ar svaigākajām izlūkošanas ziņām) ugunsdzēsēju stacijai prom uz jauno termināli, atstāt tur kaujas spējīgo personālsastāvu termināļa aizsardzības pastiprināšanai, savākt ievainotos un mirušos - un aši mājās, uz bāzi. Tik vien tā darbiņa.
Viņi norunāja izbraukt pulksten piecos no rīta. Pirms tam salīdzināja laikus. Divi no puišiem tikai tajā brīdī saprata, ka viņu pulksteņi apstājušies, tik sen viņi nebija tajos ieskatījušies.
«Kāpēc mums vienmēr jātiek cauri tikai ar sūda varonību?» domāja Lācis, pa steigšus aizsalstošajiem, nevis plakšķošajiem, bet skrapstošajiem dubļiem iedams mājās, tas ir, uz daļu. «Kāpēc mēs paši visu laiku tik iedzenamies visādos katlos un aplenkumos un ne sūda nedarām, kamēr pūcei aste sāk ziedēt, bet pēc tam tikai ar sūdainu varonību kārpāmies no tiem laukā, ar tik nenormāliem zaudējumiem? Kāda velna pēc mēs turam to bezjēdzīgo KAP? Kāda vēl stratēģiska mērķa vārdā? Un tad tik, Lāci, ņem vīrus, kuru nav, ņem mašīnas, kuru vispār nav, un tik rullē uz to sasodīto elli, ko? Vai tā tas sanāk, ko?»
Blakus aizsvilpa nomaldījusies mīna, kā šķita. Lācis nogāzās peļķē līdzās apgāztam, simtiem šķembu sacaurumotam skārda nožogojumam.
(Turpinājums 7. oktobra numurā)